ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Ievads

Par vienu no nozīmīgākajiem un aktuālākajiem pienesumiem zaudējumu atlīdzināšanas lietu risināšanas atvieglošanā viennozīmīgi var atzīt Savienības tiesībās pieņemto direktīvu,⁴ kuru 2014. gada 26. novembrī svinīgi parakstīja Savienības Parlamenta prezidents. Dalībvalstīm būs divu gadu laikā jānodrošina, ka direktīvā ietvertās tiesību normas tiek ieviestas nacionālajās tiesību sistēmās.

Pieņemtā direktīva ir plašu diskusiju un pakāpeniskas konkurences tiesību attīstības "produkts", par kuras priekštečiem faktiski var uzskatīt gan EK Balto grāmatu⁵ (White book – angļu val.), gan tās priekšteci EK Zaļo grāmatu⁶ (Green book – angļu val.). Kopš Zaļās grāmatas, kas pēc būtības identificēja būtiskākos šķēršļus tiesību uz zaudējumu atlīdzību realizēšanai, kā arī piedāvāja konkrētus risinājumus šo tiesību nodrošināšanai, publicēšanas 2005. gadā, piemēram, Latvijas nacionālais regulējums attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanu konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā faktiski nav mainījies, tādējādi var secināt, ka, direktīvas projektam stājoties spēkā, šie problēmjautājumi, kas saistīti ar šķēršļu likvidēšanu sekmīgai tiesību uz zaudējumu atlīdzību realizēšanai, beidzot tiks atrisināti.⁷

Tā kā Savienībā aizvien vēl nepastāv vienots regulējums, jo dalībvalstīm ir divi gadi, lai ieviestu iepriekš minētās direktīvas regulējumu, jāņem vērā EST noteiktais, proti, nepastāvot vienotam Savienības tiesību regulējumam, ir jāpiemēro nacionālo tiesību regulējums, kas nedrīkst būt nelabvēlīgāks par nacionālajās tiesībās pastāvošo, uz līdzīgiem prasījumiem attiecināmo regulējumu.⁸ Turklāt nav pieļaujams, ka šie noteikumi padarītu pārlieku sarežģītu vai pat neiespējamu šo no Savienības tiesībām izrietošo zaudējumu atlīdzināšanas tiesību realizēšanu.⁹

Nepastāvot vienotam Savienības regulējumam, ir tikai likumsakarīgi, ka katrā no Savienības dalībvalstīm konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā radītu zaudējumu atlīdzināšanas prasību praktiskā realizēšana krietni atšķiras. Tādējādi noteiktas dalībvalstis padarot pievilcīgākas pārrobežu zaudējumu atlīdzināšanas prasību realizēšanai un citas tieši pretēji – padarot par "neizmantojamām". Tā, piemēram, Anglija un Velsa, Nīderlande un Vācija ir kļuvušas par nozīmīgiem epicentriem¹⁰ Savienības apjomīgāko konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos radīto zaudējumu atlīdzināšanas lietu risināšanā¹¹ prasītājiem labvēlīgā regulējuma dēļ, kamēr, piemēram, Itālija ir populārākā no Savienības dalībvalstīm, kurā censties panākt zaudējumu atlīdzināšanas prasības nerealizēšanu vai vismaz tās efektīvu novilcināšanu. Ne velti šīs nereti fiktīvās prasības pat tikušas nosauktas par "itāļu torpēdām" (italian torpedo – angļu val.).

"Itāļu torpēda" pēc būtības ir prasība, kas tiek celta pret cietušajiem, kas gatavojas vērsties pret pārkāpēju tādā Savienības dalībvalsts tiesā, kurā ir īpaši gari lietu izskatīšanas termiņi. Visbiežāk prasība ir par deklarācijas sniegšanu, ar kuru varētu apstiprināt, ka karteļa darbības rezultātā noteiktām personām (parasti cietušajiem, kuri gatavojās vērsties pret prasītāju) nav tikuši nodarīti zaudējumi. Protams, ka šī prasība ir tieši pretēja tām, kuras cietušie vēlas realizēt labvēlīgajās jurisdikcijās,¹² bet, pamatojoties uz Briseles I regulas regulējumu,¹³ ja viena no Savienības dalībvalstu tiesām jau ir nodrošinājusi jurisdikciju pār konkrēto strīdu, tad visām citām Savienības dalībvalstu tiesām nav tiesību šo strīdu izskatīt.