ŽURNĀLS Diskusija

Jurčik, tas būtu patiesi brīnums, ja Jūs atkal nebūtu izteicies/izteikusies:) domāju, ka šiem trīs tiesnešiem nevajag uztraukties par dažu cilvēku ambīcijām un jāstāv pāri pazemojumam, turpinot strādāt...

Lūdzu, neuzrunā mani ar „Jūs”. Neesmu ne Dievs, ne kāds no dieviem, ne karalisku asiņu, un manis nav arī daudz. Šāda uzruna komplektā ar nicīgo piezīmi par manis sarakstīto komentāru it kā lielo skaitu norāda nevis uz cieņu un pieklājību, bet – gluži pretēji – uz snobisku augstprātību un necieņu.

Runājot par tēmu – vai man būtu kādam jālūdz atļauja komentēt? Vai jāiegūst komentēšanas kvota? Manuprāt pāris komentāri nedēļā nedod pamatu saskatīt uzmācīgu komentēšanas māniju. Atšķirībā no viena otra ad hominem uzbrauciena par it kā lielo komentāru skaitu :)))

Ir politiķi, kuru reakcija uz jebkuru publiskajā telpā nonākušu neglaimojošu informāciju vai tiesībsargājošo institūciju interesi ir viena: "Tas ir politiskais pasūtījums!". Kā redzam, ir arī tiesneši, kuri par jebkuru sev nelabvēlīgu lēmumu, vai tas būtu dižķibeles algu samazinājums, automātiska neapstiprināšana amatā augstākā instancē u.tml. saka: "Tiesneša neatkarības pārkāpums!" Es arī gribētu zināt, kādā veidā reāli jaunais amats viņus nostādītu nelabvēlīgākā situācijā. Alga paliktu tā pati. Tiesneša imunitāte un visi pārējie labumi tāpat. Lietas skatītu tādas pašas kā līdz šim. Pat darbavieta, bitīt matos, fiziski de facto atrastos turpat, kur iepriekš. Vai tiešām viņi uzskata, ka likumdevēja un Satversmes tēvu mērķis, nosakot tiesnešu neatceļamību un amatā iecelšanas kārtību, kas te tiek konsekventi piesaukta, bija sargāt tiesneša sociālo statusu, kas cietīs, kad CV un uz vizītkartes vairs nevarēs rakstīt "Augstākā tiesa"? Mēs te gudri spriežam, ka jāceļ zemāko tiesu instanču darba kvalitāte, lai būtu mazāk atceltu spriedumu un cilvēki nebūtu spiesti gadiem gaidīt uz kasācijas instanci, lai panāktu taisnību, bet te pašai tiesu varai piederīgie pārcelšanos uz tiesu, kas drusku zemāka pēc nosaukuma, publiski pasludina par netaisnību. Nesen jau bija viens Satversmes tiesas tiesnesis, kas izteicās, ka pēc tik augsta amata ieņemšanas turpināt darbu tieslietu sistēmā zemākā tiesā neesot viņa cienīgi, tāpēc "bija spiests" iet politikā.

Skatos, ka kriminālprocesuālistiem vispār ir visai savdabīgas attiecības ar tiesneša atsevišķo domu institūtu - atšķirībā no administratīvā un civilprocesa tiesneša atsevišķās domas paliek slēgtā aploksnē un ar tām var iepazīties tikai augstākas instances tiesa, nemaz nerunājot par publicēšanu, kā tas pa laikam notiek civilajās un administratīvajās lietās. Agrāk to nezināju.

Patiešām, Kriminālprocesa likuma 516.pants padara tiesneša atsevišķo domu institūtu visai nelietderīgu, skatoties no tiesībzinātniskās domas attīstības viedokļa. Nezinu, kāds ir bijis likuma autoru nodoms, bet literatūrā kā nopietnākais pretarguments tiesnešu atsevišķo domu pieļaujamībai minēta tiesas un tās nolēmuma autoritāte. Vienprātīgam (vai šķietami vienprātīgam) nolēmumam sabiedrības acīs parasti ir cits “svars”. Tomēr, manuprāt, šo autoritāti pirmām kārtām vajadzētu stiprināt, pieņemot argumentētus un saprotamus nolēmumus. Diemžēl Krimināltiesību departamenta izpildījumā tādi nolēmumi vairāk ir nejaušība, nevis likumsakarīgs, sagaidāms rezultāts.
Interesants pētījums šajā jautājumā – Rosa Raffaelli “Dissenting opinions in the Supreme Courts of the Member States” (2012) http://www.europarl.europa.eu/document/activities/cont/201304/20130423ATT64963/20130423ATT64963EN.pdf

Varu minēt, ka (ne)aizraušanās ar atsevišķo domu rakstīšanu un jo sevišķi publiskošanu ir atkarīga no tā, cik konservatīva ir izpratne par apspriežu istabas noslēpumu, jo būtībā šis princips savā tīrākajā formā tiešām nepieļauj nekādu citu spriedumu kā ārēji vienbalsīgu. Tas gan neizskaidro, kādēļ tieši KPL ir tik atšķirīga kārtība no pārējiem procesuālajiem likumiem, kas it kā nav tapuši citā juridiskajā laikmetā. Varbūt bijis vai ir uzskats, ka krimināllietu tiesnešu personisko drošību vairāk ietekmē tas, ja kļūst zināms, kā katrs no viņiem lēmis, tiesājot kādu bīstamu noziedznieku (ja ir trīs tiesneši un viens uzraksta nepiekrītošu viedokli, tad ir skaidrs, kā lēmuši abi pārējie)? Varbūt tas ir tikai viens no piemēriem, ar ko mūsu krimināltiesības atpaliek no civiltiesībām un administratīvajām gan nolēmumu satura un formas mūsdienīgumā, gan citos dzīves uztveres jautājumos? Kas to lai zina. Par autoritāti – grūti teikt. Katrā ziņā nedomāju, ka apstāklis, ka ECT nolēmumiem var uzzināt ne vien atsevišķās domas, bet arī balsojuma rezultātu (cik tiesneši bijuši par, cik - pret), būtiski iespaidotu šīs tiesas autoritāti. No šīs tiesas prakses ir interesanti piemēri, kur pēc motīvu un rezolutīvajām daļām šķietami vienveidīga judikatūra patiesībā uzrāda tendenci kādā noteiktā virzienā - ja kādreiz tiesa lēmusi vienprātīgi, tad ar laiku parādījušies atkritēji un pēdējā lietā jau lēmums pieņemts tikai ar minimālu balsu vairākumu, tātad tuvākajā laikā nav izslēgta judikatūras maiņa.