ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vācijā, Austrijā un Šveicē ir atzīts, ka lielākā daļa pat mūsu izpratnē formālos noziedzīgos nodarījumus iespējams izdarīt ar netiešu nodomu. Protams, arī šādos gadījumos, kad netiešs nodoms tiek atzīts pret noziedzīgo darbību, persona apzinās, ka izdara attiecīgo darbību, taču šis netiešais nodoms netiek sasaistīts ar darbību kā tādu, bet gan šīs darbības nozīmi (kaitīgumu/bīstamību) konkrētajā situācijā. Piemēram, netiešs nodoms ir tad, ja persona būtiski šaubās par naudaszīmju īstumu, taču ignorē šīs šaubas, un neraugoties uz to, pieļaujot (samierinoties ar to), ka tās varētu būt viltotas, izplata tās. Šādā gadījumā persona apzināti veic darbību kā tādu (izplata naudu), taču netiešs nodoms tiek sasaistīts ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanas augsto risku, ar ko persona ir samierinājusies (akceptējusi), kas reāli arī ir īstenojies, ja nauda patiešām ir bijusi viltota.
Vācijas Federālā Augstākā tiesa atzinusi: „Gerade beim Erwerb von Falschgeld ist es sehr wohl denkbar, dass der Erwerber den Umständen nach damit rechnet, dass das angebotene Geld unecht ist, es aber gleichwohl annimmt, weil er gewillt ist, es auch für den Fall, dass es unecht sei, als echtes zu verwenden. Wenn in diesen Fällen der § 147 StGB nicht anwendbar wäre, so würde dies eine fühlbare Lücke in dem so wichtigen Schutz des Geldverkehrs darstellen, die vom Gesetzgeber angesichts des hohen Wertes des Rechtsgutes und im Hinblick auf seinen aus den gesetzlichen Vorschriften erkennbaren Willen, diesem Rechtsgut einen wirksamen Schutz zu gewähren, nicht beabsichtigt sein kann. Hinsichtlich der Kenntnis der Unechtheit des Geldes genügt demnach bedingter Vorsatz.” Tādējādi tika noraidīts apsūdzētā arguments, ka šis noziedzīgais nodarījums ir iespējams tikai ar tiešu nodomu, t.i., kad vainīgajam droši zināms, ka nauda ir viltota.
To pašu var teikt par citām darbībām. Piemēram, arī tas, kuram ir pamatotas aizdomas par naudas noziedzīgu izcelsmi, izdara noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ar netiešu nodomu, ja neraugoties uz šīm šaubām, tās ignorē, samierinoties (akceptējot), ka tie var būt iegūti noziedzīgi, un tos legalizē; 2) arī tas, kurš būtiski šaubās ar faktu atbilstību patiesībai, bet neraugoties uz to, apgalvo, ka tas atbilst patiesībai, pieļaujot (samierinoties, akceptējot), ka tie ir meli, maldina (pielieto viltu) ar netiešu nodomu.
Savā grāmatā „Krāpšanas aktuālie jautājumi Latvijas un ārvalstu tiesībās” ir atreferēti pilnā apjomā arī nolēmumi, kuros ar netiešu nodomu atzīta par izdarītu maldināšana (krāpšanā) (sk. 433.-434.lpp.) un viltota dokumenta izgatavošana (437.-440.lpp.).
Protams, šeit rodas arī papildus jautājums, kā nošķirt netiešu nodomu no noziedzīgas pašpaļāvības, taču tas jau ir cits jautājums (par šo jautājumu var lasīt arī grāmatas 435.-437.lpp.).

Ja arī "Latvijas krimināltiesību vēsturē nevienā krimināllikumā personas psihiskā attieksme pret darbību vai bezdarbību nav bijusi saistīta ar neuzmanības formas vienu vai otru veidu [..], kas liecina par pieņēmumu, ka darbībau vai bezdarbību var veikt tikai tīši", tad teorijā gan bijis arī citāds uzskats - LPSR Kriminālkodeksa komentāros U.Krastiņa patronese Marija Blūma rakstīja, ka, piemēram, valsts noslēpumu var izpaust aiz neuzmanības...

Cik es saprotu, tad atkal viss beigu beigās grozās ap to pašu, par ko autors jau daudzas reizes rakstījis- tā saucamo salikto vainu, kad darbības tīšas, bet attieksmes pret sekām ir neuzmanības formā. Autors visu laiku piedāvā šadā gadījumā uzskatīt vai prezumēt vainīgajam neizdevīgāko variantu, ka nodarījums kopumā tad ir tīši izdarīts. Otrs varianats ir pieņemt vainīgajam labvēlīgāko variantu, ka nodarījums tad ir izdarīts aiz neuzmanības. Man liekas, ka pareizāks no daudziem apsvērumiem tomēr ir otrs variants - ja kādā daļā nodarījums ir izdarīts aiz neuzmanības, tad kopumā tas ir nodarījums aiz neuzmanības.