Pašlaik Ilma Čepāne ir "tikai" Latvijas Universitātes profesore – lasa lekcijas savā iecienītajā vides tiesību nozarē un vada maģistra darbu izstrādi. Taču vēl pirms neilga laika viņa vadīja Juridisko komisiju – vienu no Saeimas svarīgākajām struktūrām likumdošanas procesā. Vēl pirms tam viņa bija tiesnese Satversmes tiesas pirmajā sastāvā, kas lika ne vien konstitucionālās kontroles orgāna institucionālos pamatus, bet ar savu principialitāti arī nodrošināja, ka šī tiesa ieņem patstāvīgu un stingru pozīciju varas orgānu savstarpējā līdzsvara sistēmā Latvijā. Un vēl pirms tam I. Čepāne bija starp tiem Augstākās padomes deputātiem, kas nobalsoja par 4. maija Neatkarības deklarāciju.
Šī gada aprīlī profesore nosvinēja apaļu dzīves jubileju, kas vienmēr ir labs iemesls atskatīties uz aizvadīto dzīves posmu, izdarīt secinājumus, kā arī paraudzīties uz priekšu. "Jurista Vārds" ir gandarīts, ka viņa piekrita intervijai mūsu žurnālā – pēc tam, kad dažiem citiem preses izdevumiem bija atteikusi. Mūsu lasītāji, kas I. Čepāni savulaik aptaujās vairākkārt ierindojuši starp labākajiem "Jurista Vārda" autoriem, to noteikti augstu novērtēs un ar interesi lasīs profesores atziņas, kas gūtas tik ļoti daudzpusīgajā līdzšinējā dzīvesceļā.
Kā vērtējat savu laiku politikā – vai bija vērts tajā iesaistīties, un vai vajadzēja no tās aiziet?
Noteikti bija vērts iesaistīties. Piemēram, izdevās noturēt vides tiesības, kur tagad diemžēl notiek aktīva rāpšanās atpakaļ, jo parlamentā ir daudz pašvaldību cilvēku, bijušie vadītāji, un viņi diemžēl būtu gatavi biznesa interešu vārdā, piemēram, apbūvēt kāpas, aizsargjoslas, to es skaidri redzu.
Saeimā, starp citu, es sapratu, ka sabiedrība un žurnālisti daudz vairāk pamana nekaunīgos, rupjos deputātus. Tāpēc inteliģentiem cilvēkiem politikā ir ļoti grūti, jo viņi nekad neko tādu neatļaujas. To pierāda populistu panākumi, piemēram, Trampa ievēlēšana. Vienreiz es biju ļoti noskaitusies un Saeimā minēju vienas amerikāņu žurnālistes teicienu – ka ne jau visi politiķi no dzimšanas ir kretīni, bet liela daļa pēc aicinājuma ir tādi. Un mani toreiz nocitēja gandrīz visi mediji! Pēc tam citi deputāti man teica, lai es neiedomājoties, ka esmu Saeimā profesore, kas viņus kā bērnus var mācīt! Piekrītu, ka vajadzēja savaldīties, tāpēc atvainojos. Taču šāda frāze visur parādījās, bet ne tas, ko es teicu par likumprojektiem.
Tagad, strādājot ar studentiem, mani pārsteidz jauno cilvēku attieksme pret politiku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes