Sen aizmirstībā grimuši laiki, kad pirms brauciena uz tālām zemēm rokās iegūla glancēts, ar aviokompānijas logo rotāts gaidāmo brīvdienu taustāms personificējums – iegarena "grāmatiņa", kur aiz sākumā atrodamajām lidmašīnas biļetēm (ceļotāju vārdi, lidostas, reisu laiki – viss skaidri un saprotami!) sekoja mazo burtiņu lappuses ar abu pušu pienākumu un tiesību aprakstu utt. Mūsdienu ceļotājs pat lidmašīnas iekāpšanas talonus visbiežāk izdrukā pats vai, ejot soli tālāk un saudzējot dabu, lidostā uzrāda tos savas mobilās ierīces monitorā.
Informācija un nauda virtuāli klejo pa pasauli, un viena vakara laikā laikmetīgs ceļotgribētājs sava datora ekrānā var izsapņoties gan par pingvīnu vērošanu Dienvidamerikas tālajā galā, gan bēgšanu no baltajiem lāčiem Grenlandes piekrastē un, bilžu iedvesmots, tūlīt pat atrast lidojumus mājaslapās, kas piedāvā globālu lētāko avioreisu pārskatu, nopirkt dažādu aviokompāniju biļetes (ar cerību, ka neviens no reisiem nekavēsies un varēs paspēt uz nākamo), tikpat virtuāli noīrēt un apmaksāt viesnīcu vai privātu apmešanos pie vietējiem iedzīvotājiem (atkal paļaujoties uz to, ka īstenībā viss ir kā bildēs), sociālajos tīklos atrast ceļojumam domubiedrus, rezervēt zvejas laivu, ar ko izbraukt okeānā, vai kamieli ceļojumam pa tuksnesi utt.
Tehnoloģiju laikmets, protams, ietekmē ceļotāju ieradumus un arī tūrisma tiesību regulējumu. Lielāka brīvība pieprasa lielāku atbildību pašam par saviem lēmumiem. Sapņojot par gaidāmo atvaļinājumu, visticamāk, reti kurš iedomājas, kā varētu atgūt ieguldītos līdzekļus un zaudēto laiku (nemaz nerunājot par morālo kompensāciju) gadījumā, ja kaut kas no visa cerētā neizdotos, vai vēl trakāk – viens ceļojuma sākumā nokritis domino kauliņš (atcelts avioreiss) parautu līdzi visu tālāko plānu.
Taču likmes ir augstas ne vien drosmīgajiem un neatkarīgajiem "paštaisīto" ceļojumu cienītājiem, bet arī tiem, kas joprojām izmanto dažādu starpnieku (tūrisma operatoru un tiem tikai šķietami līdzīgo tūrisma aģentu) pakalpojumus. Viena no Eiropas mērogā konstatētajām patērētāju tiesību problēmām, ar ko saskaras ceļotāji, – maldīgs priekšstats, ka, pērkot vairākus pakalpojumus (transportu, naktsmītni) no viena komersanta, tas uzreiz uzskatāms par "kompleksu ceļojumu", uz kuru attiecas augstākas patērētāju tiesību aizsardzības prasības. Tāpat daudzās Eiropas valstīs (arī Latvijā) joprojām nav pilnībā nodrošināta patērētāju aizsardzība tūrisma operatora maksātnespējas gadījumā – pat tiktāl, lai bez aizķeršanās apmaksātu aizceļojušo ekskursantu atgriešanos dzimtenē, nemaz nerunājot par naudas atgūšanu par nenotikušu ceļojumu.
Lai tūrisma tiesības pielāgotu aktuālajām patērētāju vajadzībām, nesnauž nedz Eiropas institūcijas (2015. gadā pieņemta direktīva, kas dalībvalstīm jāievieš līdz 2018. gada 1. jūlijam), nedz dalībvalstis (šī gada 8. jūnijā Valsts sekretāru sanāksmē izsludināts Ekonomikas ministrijas sagatavotais plašais grozījumu projekts Tūrisma likumā, kas paredz direktīvas ieviešanai nepieciešamos pasākumus, kā arī tas padarītu stingrāku Latvijas tūrisma aģentu un tūrisma operatoru darbības uzraudzības sistēmu). Normatīvais regulējums cenšas panākt dzīvi.
Tikmēr joprojām spēkā nemainīgs paliek pārbaudītais noteikums – apdomība un spriestspēja lēmumu pieņemšanā pat tādos gadījumos, kad jāizlemj par bezrūpīgāko periodu gada griezumā – savu atvaļinājumu.