Ļoti daudzu dzīves un politisko norišu pamatā ir izvēle. Kaut ko darīt vai nedarīt. Iesaistīties vai neiesaistīties. Uzskatīt, ka tas mani tieši neskar, un ignorēt vai saņemties un rīkoties. Galu galā – būt objektam vai subjektam.
Septembrī notikušā Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) ietvaros iekļautā dokumentālo filmu programma Artdocfest/Riga ļāva gūt iespaidu par svaigākajām vēsmām kino krievu valodā, fokusējoties uz fundamentāliem jēdzieniem "vārda brīvība" un "radošā brīvība".
Ja runājam par mākslinieku radošo un vārda brīvību, tad tieši šī izvēle "redzēt un kliegt vai norobežoties" valstīs, kuras nevar uzskatīt par demokrātiskām, tiesiskām valstīm, faktiski veido mākslinieka likteni. Tieši šī izvēle tīri burtiskā nozīmē ietekmē mākslinieka fizisko brīvību.
Askolds Kurovs filmā "Process: Krievijas valsts pret Oļegu Sencovu" (2017) skrupulozi soli pa solim ļāvis ieskatīties notikumu attīstībā, kas brīvu, daudzsološu, atzītu (ne tikai Krievijā, bet arī pasaulē), politiski drosmīgu un aktīvu jaunu ukraiņu režisoru vienā mirklī padarīja par terorismā apsūdzēto, bet tagad nu jau kādu laiku par ieslodzīto (uz 20 gadiem) stingrā režīma cietumā Sibīrijā. Ja mākslas jomā jāpiekrīt, ka lasītu izcilu romānu nevar aizstāt pat labākā mākslas filma, tad attiecībā uz patiesiem notikumiem ir otrādi. Neskatoties uz rakstošās preses pievēršanos O. Sencova sāgai, lietas būtību un absurdumu spēj parādīt tikai dokumentāls kino. Mājas kratīšanas, kurās ierocis tika "atrasts" pēc pāris dienām, apsūdzētā spīdzināšanas fakti un viss "process" ļauj apzināties briesmas, ko rada vārda "tiesiskums" izkropļošana. Arī tas, ka pie svešas valsts varas mašīnas "ārējā, brīvā pasaule" faktiski var vērsties tikai ar aicinājumiem un lūgumiem, ir fakts. Lai gan ievērojamas kino personības – Pedro Almodovars, Aki Kaurismeki, Vims Venderss un daudzi citi – parakstīja Vladimiram Putinam adresētu atklātu vēstuli ar lūgumu atbrīvot O. Sencovu no ieslodzījuma, pagaidām režisors no tā brīvāks nav kļuvis.
Vēl viens mākslinieks, kurš ir piesaistījis Krievijas tiesībsargājošo institūciju pastiprinātu uzmanību, ir Pjotrs Pavļenskis. Ja ne viņa vārdu, tad par viņa mākslas performancēm, šķiet, būs dzirdējis katrs (aizšūtas lūpas, ietīšanās kailam dzeloņstiepļu "kokonā" pie Sanktpēterburgas Likumdošanas sapulces ēkas, pienagloti dzimumorgāni pie Sarkanā laukuma bruģa). P. Pavļenska vēstījums, asiņaini un izaicinoši sakropļojot paša ķermeni, ir likt cilvēkiem domāt par to, kas notiek ar Krieviju. Darjas Hrenovas "Kailā dzīvība", stāstot par mākslinieku, arī ļauj ieskatīties tiesas procesā, kurā pēc vairāku mēnešu pavadīšanas ieslodzījumā māksliniekam tomēr piesprieda vien naudas sodu. Jāatzīmē, ka "process" nebija iekļauts scenārijā: tā bija dzīves realitāte, ko nācās izdzīvot, nezinot, kāds būs rezultāts.
Neskatoties uz visu, īpašas piezīmes vērts ir tas, ka šādu "skalu lietu" norises gaita Krievijas tiesās nav slepena. Tieši otrādi: žurnālisti varēja filmēt lietu izskatīšanu tiesas sēdēs, kā arī tās varēja skatīties citi interesenti ārpus tiesas zāles tiešraides monitorā. Caurspīdīgums un atklātība. Pateicoties tai, piemēram, O. Sencova pēdējais vārds tiesā ir skatāms youtube kanālā. Pateicoties tai, varēja novērot, ka pat iepriekš paredzamā "procesā" mēdz būt negaidīti pārsteigumi un pavērsieni. Par tādu kļuva aizdomās turētā Genādija Afanasjeva atteikšanās tiesas sēdē liecināt pret O. Sencovu (viņa "loma" sākotnēji bija liecināt, ka O. Sencovs ir bijis teroristisku aktu organizators un uzkūdītājs). Pretēji izmeklētāju pieprasījumam viņš atzina, ka iepriekš režisoru ir apmelojis un ka liecības devis ne no brīvas gribas.
Šo jaunā cilvēka izšķiršanos un drosmīgo soli O. Sencovs dziļi novērtēja, tiesai citēdams Mihaila Bulgakova teikto, ka cilvēces lielākais trūkums ir gļēvulība (Трусость – самый страшный порок). Ne viss ir zaudēts, kamēr vien atradīsies cilvēki, kas izvēlēsies neērto, neizdevīgo patiesību, nevis apātiju, samierināšanos un melus.