ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

[1] Civillikuma 1714. pantā paredzēts, ka "galvinieks atsvabinās no savas atbildības, kad kreditors rīkojies nolaidīgi, izdarot piedziņu no parādnieka, un pielaidis pēc apstākļiem neatvainojamu vilcinājumu". Šī norma pārņemta Civillikumā (turpmāk – CL) no 1864. gada Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – VCL) 4549. panta, kurā bija ietverta analoģiska norma par galvojuma izbeigšanos kreditora nolaidības dēļ.¹

[2] Jaunākajā tiesu praksē "ieviesusies" un pat var teikt – "nostiprinājusies" tēze, ka CL 1714. pants nav piemērojams gadījumā, kad galvinieks ir uzņēmies saistību kā pats parādnieks,² respektīvi, šī panta noteikumi neattiecas uz ekspromisorisku galvinieku.³ Turklāt nav nekāds noslēpums, ka bankas un citi kreditori parasti uzstāj uz to, lai parādnieks gādā ekspromisorisku galvinieku (un praksē to arī panāk),⁴ kā rezultātā šis galvojuma veids mūsdienu apgrozībā ir visizplatītākais.

Tajā pašā laikā ne CL 1714. pantā, ne kādā citā likuma normā nav paredzēts, ka CL 1714. panta noteikumi (par galvinieka atbrīvošanos no galvojuma saistības, ja kreditors rīkojies nolaidīgi, izdarot piedziņu no galvenā parādnieka) nav piemērojami vai neattiecas uz tādu galvinieku, kurš uzņēmies saistību kā pats parādnieks jeb uzņēmies t.s. ekspromisorisko galvojumu. Vēl vairāk, nevienā tiesību normā pat netieši nav paredzēts vai pieļauts, ka ekspromisoriska galvojuma gadījumā kreditors, izdarot piedziņu no galvenā parādnieka, izņēmuma kārtā tomēr ir tiesīgs rīkoties nolaidīgi un šajā ziņā pieļaut neatvainojamu vilcinājumu.

Gluži pretēji – atbilstoši CL 1. pantā nostiprinātajam labas ticības principam ikvienai personai (t.sk. ikvienam kreditoram tiesiskajās attiecībās ar galvinieku) savas subjektīvās tiesības jāizlieto atbilstoši labai ticībai. Kā atzīts tiesību doktrīnā⁵ un akceptēts Augstākās tiesas pastāvīgā praksē,⁶ labas ticības princips nozīmē to, ka ikvienam savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses. Tātad CL 1. pants pieprasa, lai civiltiesisko attiecību dalībnieki rēķinātos viens ar otru un ņemtu vērā (respektētu) pretējās puses intereses, palīdzot novērst gadījumus, kuros līdzēji savas tiesības izmanto vai pienākumus izpilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojama mērķa sasniegšanai, rīkodamies pēc likuma vai tiesiska darījuma burta, taču pretēji to patiesajiem mērķiem. Tāpēc saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana vai subjektīvo pienākumu izpilde, ja izrādās, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļu kopumu ir atzīstamas par svarīgākām (šādā gadījumā tiesisku aizsardzību bauda otra puse, kuras intereses tiek atzītas par pamatotām un aizsargājamām).

[3] Līdz ar to, pirmkārt, jānoskaidro iepriekš minētās, pietiekami strikti formulētās tiesu prakses tēzes (par CL 1714. panta absolūtu nepiemērojamību ekspromisoriskam galvojumam) "rašanās pamats" jeb "avots" un juridiskais pamatojums.

Otrkārt, jādod vērtējums tam, vai salīdzinājumā ar līdzšinējā tiesu praksē doto pamatojumu nav rodams pārliecinošāks juridiskais pamatojums tam, lai turpmākajā tiesu praksē tomēr neņemtu vērā šādu kategorisku tēzi.

II. Ekspromisoriskā galvojuma jēdzieniskās izpratnes veidošanās vēsture

[4] Galvojuma iedalījums vienkāršā (neekspromisoriskā) un ekspromisoriskā galvojumā, kas paredzēts CL 1702. pantā, būtībā ir pastāvējis jau kopš imperatora Justiniāna laikiem, lai gan vēl nebija pazīstams klasiskajās romiešu tiesībās.

Proti, klasiskajās romiešu tiesībās, neraugoties uz galvojuma akcesoritāti, nebija pazīstams galvojuma subsidiārais raksturs, kā rezultātā kreditors, kurš laikā nebija saņēmis saistības izpildījumu, bija tiesīgs pēc sava ieskata vērsties ar prasību vai nu pret galveno parādnieku, vai arī pret galvinieku.⁷ Vienīgi ar īpašu vienošanos bija iespējams panākt, lai kreditora pienākums būtu vispirms vērsties pret galveno parādnieku un lai galvinieka atbildība iestātos tikai tad, ja kreditoram nav iespējams saņemt apmierinājumu no galvenā parādnieka.⁸

Taču ar Justiniāna laika likumu (535. g.) galvojuma institūts tika grozīts, piešķirot galviniekam privilēģiju prasīt, lai kreditors ievēro piedziņas kārtību – beneficium excussionis sive ordinis (burtiski: privilēģija, kas ļauj nokratīt no sevis primāro atbildību, jeb atvieglojums, kas izpaužas atbildības secīgumā). Tādējādi galvinieks, pret kuru kreditors bija vērsies ar prasību (pirms tam nevēršoties pret galveno parādnieku), bija tiesīgs izvirzīt ierunu ar pieprasījumu, lai kreditors ar savu prasību vispirms vēršas pret galveno parādnieku.⁹ Minētā privilēģija tomēr netika piemērota, ja galvenais parādnieks atradās prombūtnē un tiesneša noteiktajā termiņā galvinieks viņu neuzrādīja, kā arī tad, ja par galvenā parādnieka mantu bija ticis atklāts konkurss.¹⁰

Pandektu tiesībās tika formulēta tēze, ka šāda privilēģija nav piemērojama arī tad, ja galvinieks no tās ir atteicies, turklāt šāda atteikšanās uzskatāma par (klusējot) izteiktu, ja galvinieks uzņēmies saistību kā pats parādnieks (als Selbstschuldner).