ŽURNĀLS Numura tēma

Tieši šī līdzvērtīgas aizsardzības jēdziena nenoteiktība, šis plastiskums ir veicinājis tā uzplaukumu Eiropas tiesu praksē pamattiesību jomā. Līdz ar pamattiesību kļūšanu par dažādu tiesību sistēmu stūrakmeni, tām savstarpēji bagātinoties un dīvainā kārtā arī nošķiroties, pat iegūstot nacionālu raksturu, tiek uzskatīts, ka līdzvērtīgas aizsardzības mērķis vispirms ir tehniski nodrošināt saikni starp dažādām pamattiesībām, kuru avots ir valsts tiesības, Eiropas tiesības un starptautiskās tiesības, un nodrošināt šo pamattiesību harmonizāciju, novēršot to kolīziju vai tās vēršanos plašumā.¹ Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesas ar šīs metodes palīdzību in fine regulē attiecības starp tiesību sistēmām, risinot tiesību normu kolīziju nevis atbilstoši tiesību normu hierarhijai H. Kelzena (H. Kelsen) teorijas izpratnē, bet gan ņemot vērā to savstarpējo savietojamību atbilstoši tīklu modelim, jo pamattiesības noteikti ir kļuvušas universālas un nenoliedzama ir to transitivitāte un savstarpējā bagātināšanās.

Tādējādi līdzvērtīga aizsardzība šķiet kā burvju līdzeklis, sava veida lietderīga sazobes sistēma, kas ļauj kopā darboties no atšķirīgiem avotiem izrietošām pamattiesībām (vai pamattiesību blokiem). Tāpēc formula, kas sākotnēji tika izmantota Vācijas Konstitucionālās tiesas judikatūrā, drīz vien sāka izplatīties un attīstīties dalībvalstu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECPAK) un ES tiesību sistēmās. Nekādi nepārsteidz šī jēdziena izplatīšanās šajā heterogēnajā Eiropas tiesību telpā, kurā tiesību normas, kas cirkulē visos iespējamos virzienos, tiek atkārtotas, integrētas, pielīdzinātas un tiek paplašināta to piemērošanas joma.

Vācijas Konstitucionālā tiesa savā 1974. gada 29. maija spriedumā Solange I² netieši atsaucās uz šo jēdzienu, atzīstot, ka tās kompetencē ir veikt ES atvasināto tiesību kontroli attiecībā uz Vācijas Pamatlikumā garantētajām pamattiesībām, kamēr Kopienu tiesībās nav ietverts "pamattiesību katalogs, kas [..] atbilst Pamatlikumā ietvertajam katalogam", un tādējādi tiek iedragāts ES tiesību pārākuma princips. 1986. gada 22. oktobra spriedumā Solange II³  Vācijas Konstitucionālā tiesa jau skaidri atsaucās uz šo jēdzienu, norādot: "Kamēr Eiropas Kopienas, it īpaši Kopienu Tiesas (turpmāk – EKT) judikatūra, vispārēji garantēs efektīvu pamattiesību aizsardzību [..], būtībā ekvivalentu tai aizsardzībai, kura kā imperatīva un neatsavināma ir paredzēta Pamatlikumā un kura vispārēji aizsargā pamattiesību pašu būtību, Konstitucionālā tiesa vairs neīstenos savu kompetenci attiecībā uz atvasināto Kopienas tiesību piemērojamību". Turpmāk tādi formulējumi kā "pēc būtības līdzvērtīga (salīdzināma) aizsardzība", "būtībā līdzvērtīga" aizsardzība tai, ko garantē Pamatlikums, tiek atkārtoti Vācijas Konstitucionālās tiesas judikatūrā, lai izslēgtu tās kompetenci, kamēr ES tiesības neatkāpjas no tāda minimālā standarta, kuru vispārēji un abstrakti ir noteikusi pati Konstitucionālā tiesa.⁴ Tādējādi Vācijas Konstitucionālā tiesa uztic Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST) nodrošināt līdzvērtīgu aizsardzību tai, ko sniedz Pamatlikums, vienlaikus paturot sev tiesības vajadzības gadījumā atkal īstenot kontroles kompetenci.

Vācijas Konstitucionālās tiesas formulējumam, kas ar 1992. gada 21. decembra Konstitucionālo likumu ir gluži kā akmenī iecirsts Vācijas Pamatlikumā,⁵ būs daudzsološa nākotne dažādu valstu tiesību sistēmu universā. Šo formulējumu dažādās redakcijās un veidos pārņems Itālijas Konstitucionālā tiesa⁶ un lielākā daļa no dalībvalstu konstitucionālajām tiesām. Vēlāk, stājoties spēkā konstitucionālajam līgumam – Lisabonas līgumam –, šīs judikatūras piemērošanas joma ir paplašinājusies. Šobrīd tā ietver konstitucionālās identitātes ievērošanas kontroli, kuru expressis verbis ir formulējusi Francijas Konstitucionālā padome, kurai šajā ziņā sekojusi Vācijas Konstitucionālā tiesa⁷ un Polijas Konstitucionālā tiesa,⁸ kā arī citu valstu tiesas.⁹ Tādējādi konstitucionālās tiesas atzīst savu kompetenci veikt kontroli pār atvasinātajām ES tiesībām, kuru īstenošanā dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības jautājumā par minēto valstu konstitucionālo identitāti, īsāk sakot, jautājumā par konstitucionālajām normām, kurām nav nekāda ekvivalenta ES tiesību sistēmā. Francijas Valsts padome, veicot netiešu konstitucionālo kontroli attiecībā uz precīzu un beznosacījumu direktīvu, pat ir izvēlējusies izsmalcinātu pieeju savā judikatūrā Société Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., nolemjot, ka uz konstitucionālu principu vai normu, uz kuru atsaucas prasītājs, un uz ES tiesību principu vai normu ir attiecināma līdzvērtīga aizsardzība, un tādā gadījumā administratīvā tiesa veic pārnešanu, kuras rezultātā šīs tiesas veiktā konstitucionalitātes kontrole tiek īstenota ES tiesību ietvaros – tādējādi konstitucionalitātes kontrole pārtop par saderības ar starptautiskajām saistībām kontroli, aizstājot prasības pamatus, vai arī līdzvērtība nepastāv un tad tiesnesis veic konstitucionalitātes kontroli.¹⁰

Judikatūrā Solange iedibināto modeli, kas piemērojams divpusējās attiecībās starp valsts tiesībām un ES tiesībām, ir pārņēmušas Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) struktūras, piemērojot to trīspusējām attiecībām (kurās iesaistītas valsts tiesības, ES tiesības un no ECPAK izrietošās tiesības), lai gan tika pareģota tā neatbilstība šādai situācijai ES tiesību sistēmas un ECPAK sistēmas specifisko iezīmju dēļ.¹¹ Eiropas Cilvēktiesību komisija savā 1990. gada 9. februāra lēmumā M & Co uzskatīja, ka "pilnvaru nodošana starptautiskai organizācijai nav nesaderīga ar ECPAK, ja vien šajā organizācijā tiek nodrošināta līdzvērtīga pamattiesību aizsardzība", un secināja, ka Eiropas Kopienu gadījumā šis nosacījums ir izpildīts.¹² ECT ir pārņēmusi šo argumentāciju un noslīpējusi to savā turpmākajā judikatūrā. Tā parasti veic ES primāro tiesību kontroli, taču jautājums par līdzvērtīgu aizsardzību rodas vienīgi ES atvasināto tiesību kontroles ietvaros, kad dalībvalstij nav nekādas rīcības brīvības šo tiesību īstenošanā. Šajā pēdējā minētajā gadījumā ECT savā spriedumā lietā Bosphorus Hava ir iedibinājusi principu, saskaņā ar kuru ir "prezumējama" līdzvērtīga pamattiesību aizsardzība ES tiesībās un ECPAK tiesībās. "Tomēr konstatējums par šāda veida "līdzvērtīgu aizsardzību" nevar būt galīgs: ir jābūt iespējai to izvērtēt, ņemot vērā visas pamattiesību aizsardzībā notikušās atbilstīgās izmaiņas [..]. Šāda prezumpcija var tomēr tikt atspēkota konkrētā lietā, ja uzskata, ka ECPAK garantēto tiesību aizsardzība acīmredzami ir bijusi nepietiekama."¹³

Judikatūrā Solange iedibinātais modelis ir atbalsojies arī ES tiesībās.