Klāt ir jūnijs – pirmais tradicionālais atvaļinājumu mēnesis, kaut arī necerētais karstums domas prom no darbiem lielai daļai pārorientēja jau maijā. Kur atvaļinājums, tur arī ceļojumi. Un diemžēl ne vienmēr tik gludi, kā cerēts.
Par zināmu "ceļamaizi" atvaļinājumu sezonai šogad parūpējusies Eiropas Savienības Tiesa, kuras 31. maija spriedums (lieta C-537/17, Claudia Wegener pret Royal Air Maroc SA) ne vien pierāda ļoti augstos patērētāju tiesību standartus Eiropas Savienībā, bet arī atgādina Rūdolfa fon Jēringa tēzi, ka tiesības ir tikai tam, kas par tām cīnās (sk. hrestomātisko runu Der Kampf um das Recht Vīnes juristu biedrībā 1872. gadā).
Lietas fabula, lūk, kāda: Klaudija Vegenere ar vienu rezervāciju bija noslēgusi līgumu ar lidsabiedrību Royal Air Maroc par lidojumu maršrutā Berlīne–Kasablanka–Agadira (gan starpnosēšanās, gan galamērķis tātad atradās ārpus Eiropas Savienības). Aizkavējoties izlidošanai no Berlīnes, viņa netika uzņemta nākamajā gaisa kuģī Kasablankā un, lidojot ar vēlāku reisu, Agadirā ieradās ar vairāk nekā četru stundu novēlošanos. Strīds starp pasažieri un aviokompāniju bija par to, vai abi šie lidojumi ir uzskatāmi par atsevišķiem vai vienu – savienotu reisu, neskatoties uz to, ka otrais lidojums tika veikts ar citu gaisa kuģi un sākās ārpus Eiropas Savienības. No tiesas lēmuma bija atkarīgs, vai pasažierei ir tiesības saņemt kompensāciju atbilstoši Regulai Nr. 261/2004 par neatgriezenisku laika zaudējumu. Tiesa lēma par labu Vegenerei, uzskatot, ka regula ir piemērojama arī tādam pasažieru pārvadājumam, kurš veikts, pamatojoties uz vienu rezervāciju, un kurā starp izlidošanu no kādas dalībvalsts teritorijā esošas lidostas un ielidošanu trešās valsts teritorijā esošā lidostā ir paredzēta viena plānota starpnosēšanās ārpus Savienības ar gaisa kuģa maiņu.
Tādējādi Vegenere visticamāk tiks pie 600 eiro kompensācijas. Marokas iepazīšanai atrautās stundas, protams, atgūt vairs nav iespējams, tomēr jāatzīst, ka prasītājas uzņēmība ir bijusi visnotaļ principiāla un prāvas rezultāts viņai noteikti ļāvis apzināties, ka taisnība strīdā ar aviokompāniju bijusi viņas pusē. Bez zināmas ietiepības – un sauksim to par tiesisko pašapziņu – pie šāda rezultāta viņa nebūtu nonākusi.
Šis nekādā ziņā nav mudinājums uz tiesāšanos "prieka pēc", bet gan uz savu tiesību apzināšanos, tai skaitā laiskajā atvaļinājuma laikā. Galu galā, ja izsapņotās brīvdienas pasakainā hotelī ar skatu uz jūru aizrit, piemēram, ekskavatora dūkoņas ritmos, pa grīdu skraida prusaki, bet cēlais kamielis aizsoļo tuksnesī bez pasažiera, kurš aizkavēts lidostā, kaut kas vismaz morālās kompensācijas virzienā ir jādara.
Bet noslēdzot šīs pārdomas, protams, vēlējums visiem "Jurista Vārda" lasītājiem – lai atvaļinājums izdodas vēl labāk, nekā cerēts, un noteikti bez starpgadījumiem, kam seko tiesvedība!