ŽURNĀLS Viedoklis

19. Novembris 2019 /Nr.46 (1104)

Raisījusies diskusija par patiesību kriminālprocesā
2 komentāri

Galvenokārt krimināllietās praktizējoši advokāti Saeimas Juridiskajai komisijai, Valsts prezidentam Egilam Levitam un tiesībsargam Jurim Jansonam novembra sākumā nosūtījuši vēstuli, kurā pauduši savu kritisko nostāju pret iecerētajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā attiecībā uz personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pienākumu sniegt patiesas liecības, ja tā neizmantos tiesības klusēt vai atteikties no liecību sniegšanas. Šis priekšlikums ir atbalstīts arī Tieslietu ministrijas darba grupā Kriminālprocesa likuma grozījumu izstrādei.

Vēstules, kuru parakstījis 31 advokāts, autori norāda, ka tas ir viņu, nevis advokātu kolēģijas kopējais vai oficiālais viedoklis, un tas jau ir izraisījis diezgan plašu rezonansi krimināltiesībnieku aprindās. Tādēļ, ieskicējot viedokļu atšķirības, līdz ar atklātās vēstules tekstu papildus publicējam arī pāris viedokļus, kuros pret iecerētajām izmaiņām pausta gan par, gan pret attieksme.

Advokātu vēstule par likumprojektu Nr. 427/Lp13 "Grozījumi Kriminālprocesa likumā"

Mēs, zemāk parakstījušies advokāti, esam iepazinušies ar likumprojektu Nr. 427/Lp13 "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" (turpmāk – Likumprojekts), kas ir pieņemts pirmajā lasījumā Latvijas Republikas Saeimā.

Likumprojekts paredz papildināt Kriminālprocesa likuma 64. pantu ar 1.1 daļu, nosakot, ka "aizturētā pienākums ir sniegt patiesas liecības, ja persona izmanto tiesības liecināt", kā arī papildināt Kriminālprocesa likuma 67. panta pirmo daļu ar 1.1 punktu, paredzot aizdomās turētai personai pienākumu "sniegt patiesas liecības, ja persona izmanto tiesības liecināt".

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ir uzsvērts, ka tiesības neliecināt pret sevi jeb tiesības klusēt ir uzskatāmas par vispāratzītiem starptautiskiem standartiem, kas ir taisnīga tiesas procesa pamatā.1 Likumprojekta autori tā anotācijā netieši norāda uz to, ka šādas tiesības ar piedāvātajām tiesību normām it kā netikšot aizskartas, jo "šāda pienākuma noteikšana nemaina KPL 60.2 panta pirmās daļas 8. punktā noteikto – personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, arī turpmāk ir garantētas tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt".

VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Kriminālprocesa likums  
komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Seskis
20. Novembris 2019 / 14:57
0
ATBILDĒT
Var saprast advokātu sāpi, jo normatīvais regulējums, kas paredz aizdomās turētajam/apsūdzētajam pienākumu liecināt par patiesiem faktiskajiem apstākļiem, nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz aizstāvību. Kriminālprocess paredz sacīkstes principu starp personu, kas tiek saukta pie kriminālatbildības un valsti, kas uztur apsūdzību prokurora personā. Aizdomās turētā persona jau sākotnēji atrodas nelabvēlīgākā situācijā, jo tai nav tādu resursu un iespēju kā valstij, un plānotā tiesību normu grozīšana par labu patiesai liecināšanai vēl vairāk palielina disbalansu. Noziedzīgs nodarījums nereti tiek realizēts kā izcils mākslas darbs, tomēr vienlaikus nav noslēpjamas nozieguma pēdas un nemainīgs ir Visuma likums, ka viss noslēptais ar laiku kļūst atklāts. Tāpēc noziedznieka interesēs ir, lai noziegums tiktu atklāts pēc iespējas vēlāk vai pie atbildības tiktu saukta persona, kas nav vainojama nozieguma izdarīšanā. Lai panātu minētos mērķus, noziedzniekam jādarbina savi intelektuālie resursi, tostarp asociatīvā un diverģentā domāšana, ārkārtīgi būtiska ir metakognitīvā izpratne, kas ļauj novērst kļūdas un iekšējās pretrunas savās liecībās. Būtiska ir spēja piemēroties izmeklēšanas procesam, lai jebkuru pierādījumu izmantotu savā labā. Bieži vien minētās īpašības ir svarīgas arī lieciniekam, jo domājošs liecinieks ar pieredzi bieži vien spēj izglābt pat bezcerīgus procesus. Kriminālprocesā ideāla aizstāvība ir tādā gadījumā, ja notiesāta tiek cita persona. Proti, noziedzniekam izdodas pārliecināt tiesu ne tikai par savu nevainīgumu, bet arī par citas personas vainīgumu. Patiesu liecību gadījumā tas nav iespējams, bet ir iespējams gadījumā, ja noziedznieks ir vērīgs, ar labu atmiņu un uzmanību pret niansēm, kas ļauj strukturēt pierādījumus un uz to karkasa izveidot ticamu liecību, kas nerada šaubas par citas personas vainu, kas pastāv tikai teorētiski. Vienlaikus var rezumēt, kas tiesās joprojām darbojas princips - vaļsirdīga atzīšanās mīstina vainu, bet pagarina ieslodzījuma termiņu. Noziedznieku, kurš runā patiesību, nicina visi, tostarp arī tiesneši un prokurori, savā statusā tāds noziedznieks pielīdzināms cietušajam, kuram atvēlēta pazemota upura loma. Visbeidzot, zelta vērtē ir leģendārā politiskā spīdekļa Vinstona Čērčila vārdi - patiesība ir pārāk dārga lieta, lai to izdāļātu bez apdoma. Arī Seska empīriskā pieredze ir strikta savos secinājumos - ja Seskis kriminālprocesos būtu patiesi liecinājis, pašlaik Seskis nevis rakstītu komentārus, bet cīnītos Satversmes tiesā par tiesībām komentēt „Jurista Vārda" rakstus no Centrālcietuma kameras.
Normunds Šlitke
19. Novembris 2019 / 18:08
0
ATBILDĒT
Saprotu kolēģu bažas, bet atklāto vēstuli neparakstīju. To pašu iemeslu dēļ, ko akcentē Kristīne Strada-Rozenberga. Daudzās valstīs ir princips - ja izvēlies liecināt, tad uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild arī apsūdzētajam (personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību), turklāt - patiesi. Pieturos pie šī principa, kas ir vēl drastiskāks kā likumdevēja piedāvātais. Taču neuzskatu, ka taisnīgu rezultātu var sasniegt ar tik nelieliem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, tāpēc arī kolēģu bažas uzteveru ar sapratni.
Tiesību normas aizvien biežāk neatbilst Satversmes 90. pantā ietvertajam principam, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības (izprast tiesību normā lietoto vārdu jēgu pašam vai ar speciālista palīdzību). Pilnīgi nepieņemami, ja tas ir attiecināms arī uz procesuālajām tiesību normām. Jau šobrīd trauslā robeža starp tiesībām neliecināt pret sevi un kriminālpārkāpumu ir pārāk nenoteikta, lai atbilstu Satversmes 90., 91. un 92 pantiem.
visi numura raksti
Ilze Celmiņa, Dace Daugule
Skaidrojumi. Viedokļi
Saskarsmes tiesību īstenošanas problemātika
Raksta mērķis ir apskatīt, kā tiesu praksē tiek īstenotas saskarsmes tiesības. Saskarsmes tiesības ir vienas no cilvēktiesībām, un to izpausme Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē tiek apskatīta kā tiesības uz ...
Oskars Kulmanis
Skaidrojumi. Viedokļi
Turpinot par pierādījumu pieļaujamības praktiskajiem aspektiem
Autors turpinās aplūkot iepriekšējā rakstā (Jurista Vārds, 04.06.2019., Nr. 22) iesākto tematu par pierādījumu pieļaujamības aspektiem. Pirmajā rakstā tika analizēti pierādījumu pieļaujamības teorētiskie aspekti, kā arī ...
Gabriela Šantare
Skaidrojumi. Viedokļi
Apdraudētu migrējošu sugu ekspluatācijas pieļaujamības kritēriji starptautiskajās vides tiesībās
Apdraudētu sugu aizsardzība mūsdienās ir pašsaprotama, ņemot vērā straujo sugu skaitu samazināšanos pasaulē. Skaidrs, ka šīs sugas ir jāaizsargā, lai nodrošinātu bioloģisko daudzveidību un pasargātu tās no izmiršanas, kā arī ...
Tieslietu ministrija
Informācija
Piešķirti Tieslietu sistēmas un Tieslietu ministrijas apbalvojumi
23. oktobrī Tieslietu sistēmas apbalvošanas padome lēma par I pakāpes Goda zīmes, II pakāpes Goda zīmes un III pakāpes Goda zīmes piešķiršanu tieslietu sistēmas pārstāvjiem. Savukārt 25. oktobrī Tieslietu ministrijas ...
Emīls Rokjānis
Juridiskā darba tirgus
Emīls Rokjānis
AUTORU KATALOGS