Autors turpinās aplūkot iepriekšējā rakstā (Jurista Vārds, 04.06.2019., Nr. 22) iesākto tematu par pierādījumu pieļaujamības aspektiem. Pirmajā rakstā tika analizēti pierādījumu pieļaujamības teorētiskie aspekti, kā arī iesākta pierādījumu pieļaujamības praktisko aspektu analīze, izvērtēti Kriminālprocesa likuma1 (turpmāk – KPL) 130. panta otrās daļas 1. un 2. punktā noteiktie gadījumi, atbilstoši kuriem par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas, izmantojot vardarbību, draudus, šantāžu, viltu vai spaidus. Ņemot vērā, ka pierādījumu iegūšanā un to pārbaudē kriminālprocesā arvien pastāv kā praktiskas, tā arī normatīvas problēmas, šajā rakstā autors sīkāk apskatīs KPL 130. panta otrās daļas 3. punktā minēto, kas ir pamats, lai šādā veidā iegūtus pierādījumus atzītu par absolūti nepieļaujamiem un pierādīšanā neizmantojamiem.
Kā viens no nosacījumiem, kas attiecas uz KPL 130. panta otrās daļas 3. punktā norādīto gadījumu un ir pamats pierādījumu atzīšanai par nepieļaujamiem un to izslēgšanai no pierādījumu kopuma, ir KPL noteiktās kārtības neievērošana par izmeklēšanas darbību veikšanu izņēmuma gadījumos vai neatliekamības kārtībā. Neraugoties uz to, ka klasiski pierādījumu pieļaujamības apstrīdēšana un izvērtēšana notiek tiesas sēdē, veicot pierādījumu pārbaudi, ar KPL spēkā stāšanos tajā tika iekļauts jauns aspekts, kas atsevišķos gadījumos izmeklēšanas tiesnesim vēl pirmstiesas kriminālprocesa laikā dod tiesības izvērtēt iegūto pierādījumu pieļaujamību.2
Kaut arī KPL 163. panta otrajā prim daļā attiecībā uz apskates izdarīšanu izņēmuma gadījumā nav norādīts, ka izmeklēšanas tiesnesis veic izdarītās apskates tiesiskuma un pamatotības pārbaudi, kā arī lemj par iegūto pierādījumu pieļaujamību, tas saprotams, lasot KPL 163. panta otro prim daļu, 180. panta piekto daļu, kā arī 214. panta otro daļu sistēmiski. Respektīvi, veicot izmeklēšanas darbību izņēmuma vai neatliekamības gadījumā, kontrolējot tās tiesiskumu un pamatotību, izmeklēšanas tiesnesis jau pirmstiesas kriminālprocesā var atzīt iegūtos pierādījumus par nepieļaujamiem, ja tiek konstatēts, ka izmeklēšanas darbība veikta, kaut arī nav pastāvējuši apstākļi, kas pamato tās neatliekamību.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), izskatot pieteikumu lietā pret Latviju, ir vērtējusi neatliekamā gadījumā veiktas kratīšanas pamatotību. ECT konstatēja, ka konkrētajā gadījumā lēmumā par kratīšanu tās neatliekamība tika pamatota vienīgi ar vispārīgu un formālu norādi, ka tā veicama, lai novērstu meklējamo pierādījumu iznīcināšanu, slēpšanu vai bojāšanu. Izvērstāks paskaidrojums vai atsauce uz konkrētiem faktiem vai citām norādēm lēmumā netika ietverta. ECT norādīja, ka no lietas materiāliem nebija saprotams, kas pamatoja lēmumā par kratīšanu norādīto neatliekamību. ECT uzsvēra, ka jebkura kratīšana, kas attiecas uz žurnālistam piederošu datu glabātavu, portatīvo datoru, ārējo cieto disku, atmiņas karšu un flešatmiņu izņemšanu, vienmēr raisa jautājumu par to, ka žurnālista tiesības uz vārda brīvību, t.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes