ŽURNĀLS Aptauja

1. Kā šajos krīzes apstākļos funkcionē Satversme? Vai Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi, pietiekami savstarpēji koordinēti un spēj īstenot savas funkcijas? Ja ir redzamas kādas konkrētas problēmas, lūdzu, no­sauciet tās.

Satversme arī ārkārtējās situācijas laikā darbojas un ir elastīgi piemērojama, nepārkāpjot to. Svarīga ir tikai pareiza attieksme un apziņa, ka tā neliedz inovatīvus risinājumus un nav obligāti jāpieturas pie konservatīvas pieejas – tā ir problēma juristu galvās, nevis Satversmē. Ņemot vērā arī manu pieredzi 2008. gada krīzes laikā, varu droši teikt, ka Latvijas valsts varas orgāni darbojas efektīvi. Arī parlaments, ņemot vērā viņa "smagumu un lielumu", spēj strādāt.

Tomēr man nešķiet pareizi, ka Saeimas opozīcija ir palikusi ārpus krīzes pārvarēšanas koordinācijas un tādēļ nereti Saeimā uzvedas gana nekonstruktīvi. Un tā nav tikai opozīcijas, bet arī Saeimas pozīcijas partiju atbildība. Tika palaista garām iespēja panākt zināmu politisku vienotību, kāda vismaz daļēji izdevās ar Adventes vienošanos 2008. gadā, ko tolaik iniciēja Valsts prezidents Valdis Zatlers un kam pievienojās visi politiskie spēki. Acīmredzot krīze vēl nav tik dziļa, lai par šo būtu jādomā visiem.

2. Vai šī krīzes situācija liek domāt, ka būtu nepieciešami kādi institucionāli pārkārtojumi / Satversmes grozījumi / jauni normatīvo aktu veidi vai citi ilgtermiņa pasākumi, kas ļautu labāk pārvarēt šādas ārkārtējas situācijas?

Parlamenta gatavība balsot un visu darbu organizēt neklātienē, tostarp balsot sēdē modernā veidā. Neklātienes darbs, lai būtu efektīvs, prasa lielu organizētību un augstu kultūru, pieredzi. Tādēļ šāda darbība ar zināmu regularitāti būtu obligāti jāturpina arī pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Divus institucionālus pārkārtojumus redzu izpildvaras pusē – Satversmes 81. pants jaunā saturā un ministra noteikumi.

Jāapdomā, kā šādos apstākļos varētu notikt Saeimas vēlēšanas, jo tās atšķirībā no pašvaldības domes vēlēšanām nevarētu tik vienkārši pārcelt.

3. Kā vērtējat priekšlikumu atjaunot Satversmes 81. pantu?

Ja runājam par ideju atjaunot Satversmes 81. pantu tādu, kāds tas bija, tad vērtētu to ļoti negatīvi. Ja tomēr šis pants būtu ar jau citu saturu, tad atbalstu to kā nekavējoši veicamu rīcību, paliekot uzticīgs paustajam viedoklim, ka šā panta izslēgšana bija pārsteidzīga, jo netika atbalstīti priekšlikumi par šīs tiesību normas darbības sašaurināšanu specifiskākos apstākļos, kad Saeima objektīvi ir kavēta pildīt savus pienākumus. Jāņem vērā, ka šāds deleģētās likumdošanas institūts ir atkāpšanās no varas dalīšanas principa, bet tas nenozīmē, ka šī atkāpšanās to grauj. Nepieļaujama ir deleģētās likumdošanas institūta izmantošana politiskajā cīņā.¹

Iepriekšējais Satversmes 81. pants vēsturiski nāca arī ar nepiedotu "iedzimto grēku", proti, pārmantots no Krievijas, kur šādas normas mērķis bija, lai cara valdība varētu valdīt bez parlamenta. To pārņēma Satversmē tādēļ, lai valdība varētu operatīvi aizpildīt jaunās tiesību sistēmas robus. Savukārt pēdējos desmit šī panta darbības gadus to izmantoja kā iespēju pieņemt steidzami to, kas parlamentā citādi neizdotos. Ne velti viena no pirmajām Satversmes tiesas lietām bija tieši par Satversmes 81. pantu, proti, vai tajā varēja skart tiesību normas,² ko Saeima bija grozījusi, bet arī noraidījusi to grozījumus kā priekšlikumus trešajā lasījumā. Ne vienmēr to izmantoja tādēļ, ka bija "neatliekama vajadzība", turklāt arī pantā minētais parlamenta starpsesiju periods mūsdienās bija nejēdzīgs kritērijs. Satversmes 81. pantam faktiski punktu pielika Satversmes tiesa "nacionālās bibliotēkas" lietā,³ kādēļ tas kļuva politiski neizmantojams, un 2007. gada nogalē to izslēdza no Satversmes.

Satversmes 81. panta jaunā redakcija ir jāskata kontekstā ar jautājumu, kas pēdējos septiņos gados ir sakārtots, bet ne pilnīgi, proti, rīcību ārkārtējos gadījumos. Proti, Ministru kabineta iekārtas likumā paredzēto kara kabinetu un Nacionālās drošības likumā paredzēto par virspavēlnieku un amatpersonu steidzamiem lēmumiem saistībā ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju. Joprojām vēl nav arī līdz galam sakārtots Nacionālās drošības likuma regulējums par to, kas būtu Latvijas valdība trimdā, lai gan Konstitucionālo tiesību komisija kādā līdz šim nepubliskotā dokumentā par to bija izteikusi vērā ņemamus priekšlikumus.

Normatīvo aktu izdošana ar likuma spēku ārkārtējos apstākļos nav atrisināta. Latvija šajā ziņā ir ievainojama. Jaunajam Satversmes 81. pantam būtu jādarbojas tikai kara, izņēmuma stāvokļa vai ārkārtējās situācijas laikā. Šoreiz kā atturēšanas mehānisms jāizmanto arī Valsts prezidents, kam būtu "kabatas veto" (neparakstu, spēkā nestājas) attiecībā uz šādiem noteikumiem. Tāpat Saeimai jāļauj operatīvi iebilst pret šādiem noteikumiem. Atšķirībā no Satversmes 81. panta vecās redakcijas ārpus valsts budžeta likuma un citiem Satversmē jau tieši minētiem Saeimas kompetences jautājumiem, citus ierobežojumus attiecībā uz negrozāmiem likumiem nevajadzētu ietvert. Noteikti varētu diskutēt, vai šādi noteikumi drīkstētu "iziet ārpus" kara, izņēmuma stāvokļa vai ārkārtējās situācijas ietvara un sākt regulēt ar šādu situāciju nekādi nesaistītus jautājumus.

4. Vai līdz šim pieņemtie normatīvie akti ārkārtējās situācijas risināšanai vai to piemērošanas prakse rada kādas konkrētas bažas par nesamērīgiem cilvēktiesību ierobežojumiem?

Kopumā man šādu bažu šobrīd nav. Jautājums ir jāsadala divās daļās. Epidemioloģiskie ierobežojumi: svarīgi, lai tie nebūtu politiski, bet gan zinātniski un datos pamatoti, cik vien tas šobrīd ir iespējams. Citi ierobežojumi: no tiem man zināmas bažas rada vairāki ekonomiska rakstura ierobežojumi noteiktu tiesību ierobežošanai, lai vienu privātpersonu ciešanas pilnībā nepārliktu uz citām privātpersonām, tādējādi veidojot ekspropriējoša rakstura efektu.

Šobrīd gan Ministru kabinets šo praksi ir mainījis, bet man bažas radīja normatīvo aktu tekstu iepriekšējā nepieejamība pirms Ministru kabineta slēgtās sēdes, pret kuru pašu kā lēmumu pieņemšanas formātu ārējo normatīvo aktu gadījumā savukārt man nekas nav iebilstams.

5. Vai saredzat kādus krīzes laikā ieviestus risinājumus (normatīvo regulējumu, institūciju darba organizāciju vai citu pieredzi), kas ir tik veiksmīgi, lai tos paturētu arī pēc krīzes, situācijai normalizējoties?

Mums vajadzētu beidzot ieviest ministra noteikumus. Pirms vairākiem gadiem par to plaši esmu izteicies atzinumā Valsts kancelejai.⁴ Ministru kabineta iekārtas likums varētu paredzēt vispārīgus gadījumus, kad ministrs var izdot noteikumus kā ārējo normatīvo aktu, un paredzēt arī iespēju, ka pats Ministru kabinets drīkstētu šajā likumā definētos gadījumos kādu jautājumu nodot tālāk izlemšanai konkrētam ministram, kurš savukārt to veiktu, izdodot ministra noteikumus. Šāds princips jau ir ietverts Administratīvā procesa likuma 11. panta pēdējā teikumā, kas ļauj Ministru kabinetam tam doto pilnvarojumu nevis vispār, bet kādā daļā nodot tālāk. Šie gadījumi varētu būt, piemēram, veidlapu un dokumentu (priekšmetu) paraugu apstiprināšana, kritēriji (nosacījumi) ministrijai paredzēto finanšu līdzekļu piešķiršanai projektu konkursiem un nevalstiskajām organizācijām, iestāžu maksas pakalpojumu cenrāži un tādu tehnisko prasību reglamentēšana, kas neskar citu ministriju kompetenci. Iespējams, veicot detalizētāku izvērtējumu, šo gadījumu loks varētu tikt paplašināts. Tomēr svarīgi būtu ievērot pieeju, ka Saeima nedrīkst ar speciāliem likumiem "sadalīt" Ministru kabineta kompetenci pa ministriem pati, izjaucot valdības vienotības principu, kas izriet no Satversmes 61. panta.

Šajā rakstā paustais ir autora viedoklis, kam nav nekādas saistības ar viņa darba devēja viedokli.