Šī gada 29. augustā esam aizvadījuši Rīgas domes vēlēšanas un tikuši pie jauna Rīgas domes sastāva. Šīs vēlēšanas gan iezīmējušās ar izteikti zemu vēlētāju aktivitāti: piedalījušies vien 40,58 % no visiem balsstiesīgajiem vēlētājiem jeb nodotas 171 507 balsis.1 Un tieši šāds skaits cilvēku nākamajiem pieciem gadiem ir noteicis varas sadalījumu Latvijas galvaspilsētā, ar kuru ikdiena ir saistīta aptuveni pusei visas Latvijas iedzīvotāju.
Šāda vēlētāju pasivitāte liek aizdomāties, jo arī katrs neaizgājušais vēlētājs ir paudis savu viedokli, izvēloties nebalsot, un šeit neviļus jāatceras demokrātijas pamatideja.
Demokrātija – valsts pārvaldes forma, kurā vara pieder brīvo iedzīvotāju vairākumam, kas to realizē vai nu tieši, vai arī ar sabiedrības ievēlētu pārstāvju starpniecību, bet likumdevēju un izpildvara ir nodalītas.2
Bet šoreiz vairākums ir paudis savu gribu, uz vēlēšanām nedodoties, un šāda tendence ir bīstama demokrātijas pastāvēšanai ilgtermiņā, jo pamazām zūd simbioze starp sabiedrību un varu, zūd sabiedrības ticība demokrātiskas varas atzariem. Spilgts piemērs, kas notiek, kad vara un tauta (citu iemeslu dēļ) dzīvo nošķirti vienā valstī, nav tālu jāmeklē, un to ataino pēdējā mēneša notikumi kaimiņvalstī Baltkrievijā.
Cilvēkiem, kas pirms 30 gadiem sapņoja par brīvu un neatkarīgu Latviju, par to iestājās un cīnījās, un arī jaunajai paaudzei, visiem ir jābūt pilsoniski aktīviem neatlaidīgi un nenogurstoši. Tīmeklī atrodams skaidrojums, ka pilsoniskie pienākumi ir lietas, kuras cilvēks dara, lai būtu labs pilsonis, piemēram, balsojot, veicot brīvprātīgo darbu, palīdzot citiem cilvēkiem, kam palīdzība nepieciešama, ziņojot par noziegumiem un aizdomīgu izturēšanos, ceļot trauksmi par pārkāpumiem un tamlīdzīgiem procesiem.
Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2018. gadā ir sacījusi, ka "tā gudrā izvēle uzliek pilsonim tomēr pienākumu painteresēties par to, kas notiek politiskajā dzīvē, savā valstī un kādi ir piedāvājumi. Tas ir tieši kā kādā skaistumkonkursā, kad partijas nāk vēlētāju priekšā ar savām programmām, saviem piedāvājumiem un ar saviem cilvēkiem. Es domāju, ir jāvērtē divas lietas – ne tikai kāda ir viņu programma, ko viņi uzskata par saviem virsmērķiem, un svarīgākās lietas, kas nākamo četru gadu laikā Latvijā būtu izdarāmas, bet arī cilvēki, kas ir sarakstos – ko jūs par viņiem zināt? Vai tie ir labi cilvēki, inteliģenti, atvērti, godīgi, uzticami? Ja kādu pazīstat un esat informēts, jāvērtē abas iespējas – gan partiju programmas, gan cilvēki. Mēs esam ieguvuši brīvu, neatkarīgu Latviju, un viņa tāda var palikt tikai ar tavu un manu piedalīšanos, ar tavu un manu mūsu demokrātisko tiesību izmantošanu".3
Padomju laika okupācijas režīma smagais mantojums atklāj sabiedrības izkropļoto izpratni par pilsonisko pienākumu darboties visas sabiedrības interesēs, kā arī totalitārā režīma sētās bailes no negatīvām sekām.4
Rīgas domes vēlēšanas kārtējo reizi izgaismoja situāciju, kad sabiedrības vairākums diemžēl pilnībā nav izpildījis savu pilsonisko pienākumu, kā labiem pilsoņiem tas pienāktos. Taču, aizmirstot pagātnes kļūdas un piedzīvoto, mums vienmēr ir iespēja laboties, kļūstot pilsoniski aktīviem – gan ikdienas jautājumus risinot, gan arī piedaloties pašvaldību un valsts līmeņa vēlēšanās. Ar cerību, ka netiks aizmirsts par pilsoniskajiem pienākumiem, sabiedrība neieslīgs ilgā ziemas miegā un demokrātiskā sistēma Latvijā tikai augs un stiprināsies.