2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2020-13-01 iezīmē jaunu pagriezienu Satversmes tiesas (turpmāk – ST) praksē. Ne tikai tāpēc, ka šajā lietā ST ir lēmusi par sabiedrībai ļoti jūtīgu jautājumu, pieaicinot tikai vienu viedokli pārstāvošas biedrības un organizācijas (skat. Satversmes tiesas likuma 22. panta trešo daļu), bet galvenokārt tāpēc, ka šajā lietā ST ir uzdevusi likumdevējam aizpildīt šķietamu likuma robu, kas nav ne likuma plānam, ne likumdevēja gribai pretēja nepilnība. ST ar šo spriedumu ir piedāvājusi likumdevējam izstrādāt regulējumu, kura nepieciešamību likumdevējs bija konkrēti apspriedis un noraidījis divas reizes pēdējā pusotra gada laikā – 2019. gada 20. jūnijā1 un 2020. gada 29. oktobrī.2
ST nolēmumi pārsvarā ir izcēlušies ar precīzu un detalizētu juridisku argumentāciju. Tādēļ konkrētajā spriedumā vislielāko pārsteigumu izraisa nevis tas, kas tā secinājumu daļā ir, bet gan tas, kas tajā nav lasāms.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes