Pirmajam no piecpadsmit Satversmes pārgrozījumiem šomēnes aprit 88 gadi, proti, šie grozījumi tika pieņemti 1933. gada 21. martā un stājās spēkā tā paša gada 14. aprīlī. Tas pamudināja pavērtēt, cik aktuāla ir senā pirmskara diskusija par tautas nobalsošanas iespējamību Latvijā, jo īpaši ņemot vērā, ka jau krietnu laiku nav tikusi rīkota neviena tautas nobalsošana. Ja nevēlamies kļūt par valsti, kurā tautvaldība nav konstitucionāla vērtība, ir laiks saprast, kur ir problēma.
"Satversme iespējams domāta arī juristiem,
taču pamatā tā paredzēta tautai, sabiedrībai."1
(akadēmiķis Jāni Stradiņš)
Gluži dabiski, ka cilvēks, paņemot rokā Satversmi, to lasa kā viendabīgu dokumentu. "Parastais" lasītājs dokumentu uztver kā augstāko likumu, neaizdomādamies par to, cik patiesībā daudz izmaiņu, dažādu laikmetu priekšstatu un valodas slāņu2 ir integrēts Satversmē kopš tās pieņemšanas.
Lai arī Satversmi joprojām vēl varam nosaukt par lakonisku dokumentu, piecpadsmit grozījumi tās apjomu ir krietni palielinājuši, un sākotnējais (vēsturiskais) teksts no 2265 vārdiem ir pieaudzis līdz 3415. Tādējādi Satversme par spīti vienīgajam svītrotajam – 81. – pantam apjoma ziņā ir palielinājusies par vienu trešdaļu. Šie kvantitatīvie rādītāji ir iespaidīgi, un vēl iespaidīgāka ir Satversmes materiālā daļa, kas skaidro Satversmes lakoniskās normas, – Satversmes tiesas un Augstākās tiesas judikatūra, tiesību zinātnieku darbi u.c. Tas viss, protams, apliecina, ka pagājušā gadsimta sākumā pieņemtā Satversme ir dzīva un attīstās. Un šajā rakstā vēlos parunāt par pašu pirmo Satversmes grozījumu, kurš, lai arī pieņemts pirms 86 gadiem, manuprāt, vēl joprojām ir nozīmīgs, un ne tikai ar to, ka bija pirmais un vienīgais pirmā neatkarības laika grozījums mūsu valsts pamatlikumā. Jautājumi un atbildes, kuras var iegūt, analizējot šos pirmos grozījumus, ir pietiekami intriģējošas un aktuālas vēl joprojām, proti, par tautas nobalsošanām (referendumiem) un to normatīvo regulējumu.
Rainis, runādams no Satversmes sapulces tribīnes par referendumiem, ir atzīmējis, ka pati Satversme aprobežo referendumu tik ļoti, ka maz ir cerību, ka tie būs sekmīgi: "[..] jo tādi varētu pie mums notikt visretākos laimes gadījumos. Bet še nav runa par laimi, bet par tiesībām. Pilsonība baidās no tautas nobalsošanas."3 Interesanti, ko Rainis būtu sacījis par šā brīža situāciju un regulējumu, saistītu ar tautas nobalsošanu Latvijā. Domāju, dzejnieks spētu pienācīgi "novērtēt" otrā neatkarības laikā saveidotos procesuālos un procedurālos apgrūtinājumus (notariālie apliecinājumi, likumprojekta "pilnīgas izstrādātības" koncepts u.c.) referendumu noturēšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes