Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta otrajā teikumā ir ietverts nevainīguma prezumpcijas princips, saskaņā ar kuru ikviens ir uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Viena no nevainīguma prezumpcijas funkcijām kriminālprocesā ir nodrošināt, ka persona tiek apsūdzēta un atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, vienīgi pamatojoties uz rūpīgi izvērtētiem pierādījumiem.1
No materiāltiesiskā viedokļa nevainīguma prezumpcija paredz, ka personu var atzīt par vainīgu tikai tad, ja atbilstoši Krimināllikuma (turpmāk – KL) nosacījumiem personas darbībā ir saskatāmas visas obligātās un nepieciešamās noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Savukārt no procesuālās puses nevainīguma prezumpcija nosaka vairākas prasības par to, kā jāpierāda vaina un citi apstākļi, kuriem varētu būt nozīme kriminālprocesā.
Nevainīguma prezumpcija cita starpā izvirza prasības par kārtību, kādā tiek iegūti un nostiprināti pierādījumi kriminālprocesā, t.i., par pierādījumu pieļaujamību. Šādas kārtības neievērošana var veidot ne tikai nevainīguma prezumpcijas un citu pamatprincipu pārkāpumu, bet arī būtiski aizskart personas pamattiesības un tādējādi sarežģīt kriminālprocesa mērķa – krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma – sasniegšanu. Ievērojot minēto, šā raksta mērķis ir aplūkot procesuālo pārkāpumu ietekmi uz pierādījumu pieļaujamību kā vienu no personas pamattiesību aizsardzības līdzekļiem kriminālprocesā, kā arī sniegt ieskatu, kā tiek nodrošināta un kontrolēta pierādījumu pieļaujamība personas interešu labad.
Pierādījumu pieļaujamība kā procesuālā garantija
Pieļaujamība ir viena no pierādījumu obligātajām pazīmēm līdzās attiecināmībai un ticamībai, kā to paredz Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 127. panta otrā daļa. Kā nevainīguma prezumpcijas konkretizācijas elements kriminālprocesā pieļaujamība ir garantija, ka pret personu netiks izmantoti pretēji likumā noteiktajai kārtībai iegūtie pierādījumi. Šādā veidā tiek nodrošināts princips, ka personas vainas pierādīšana kriminālprocesā nav pašmērķis un pierādījumu nozīmīgums nevar attaisnot procesuālos pārkāpumus, kas tika pieļauti šo pierādījumu iegūšanas gaitā.
Pieļaujamības izvērtēšana ir pierādījumu pārbaudes sastāvdaļa,2 un tā ietver vairāku kritēriju analīzi. KPL 130. panta pirmā daļa vispārīgi paredz, ka par pieļaujamiem uzskatāmi tādi pierādījumi, kas iegūti un procesuāli nostiprināti KPL noteiktajā kārtībā. Neaizkavējoties sīkāk pie šīs normas apskates, atzīmējams, ka pierādījumu pieļaujamība ir izvērtējama no četru kritēriju skatpunkta: (1) pierādījumi tiek iegūti no likumā paredzētā ziņu avota; (2) pierādījumus iegūst attiecīgais kriminālprocesa dalībnieks; (3) pierādījumi tiek iegūti, ievērojot noteikto procesuālo kārtību; (4) pierādījumu iegūšanā nav izmantoti neatļauti līdzekļi un metodes.3
Tajā pašā laikā pierādījumu pieļaujamība izvirza prasības ne tikai attiecībā uz ziņu par faktu iegūšanas kārtību un nostiprināšanas formu, bet arī attiecībā uz personas pamattiesību respektēšanu un ievērošanu kriminālprocesā, arī tad, ja pašas ziņas par faktiem ir bez procesuāliem defektiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes