ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Šāds virsraksts izvēlēts ar nodomu, jo Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID), neievērojot Vispārīgās datu aizsardzības regulas¹ (turpmāk – VDAR) nosacījumus, pieprasīja ievērojamu apjomu personas datus saturošu informāciju no SIA "SS". Lai arī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) konkrētajā lietā atzina, ka VID informācijas pieprasījumam jāatbilst VDAR prasībām,² tomēr norādāms, ka Administratīvā rajona tiesa pamatlietā bija secinājusi, ka VID "ir tiesīgs pieprasīt piekļuvi jebkāda apjoma informācijai par ikvienu personu, ja vien attiecīgā informācija nav uzskatāma par neatbilstošu nodokļu administrēšanas mērķiem".³ Konkrētajā lietā pirmās instances tiesa nenorādīja un nekonkretizēja šos mērķus. Tāpat Administratīvā rajona tiesa bija nonākusi pie secinājuma, ka VDAR normas nav attiecināmas uz VID.⁴ Vienlaikus pirmās instances spriedumā trūkst motīvu, no kuriem izrietētu, kā tieši pirmās instances tiesa nonāca pie konkrētajiem secinājumiem. SIA "SS" pārsūdzēja Administratīvās rajona tiesas nolēmumu, un lieta nonāca Administratīvajā apgabaltiesā, kas savukārt nolēma vērsties pie EST ar deviņiem jautājumiem. Minētais cita starpā liecina, ka lietā pastāvēja šaubas gan par VID argumentāciju, gan par Administratīvās rajona tiesas secinājumu, ka uz VID nav attiecināmi VDAR nosacījumi. Līdz ar to rakstā tiek aplūkots EST secinātais lietā C-175/20 Valsts ieņēmumu dienests, jo šie secinājumi attiecināmi ne tikai uz VID, bet arī pārējām iestādēm, kas lūdz sniegt informāciju, kā arī tiek pievērsta uzmanība Administratīvās rajona tiesas nolēmumam – tā trūkumiem.

Par pamatlietu un Administratīvās rajona tiesas spriedumu

Administratīvās rajona tiesas nolēmumā var atrast norādi uz VDAR 4. panta 2. un 7. punktu, tomēr minētā tiesa šīs tiesību normas nav analizējusi, bet tikai atsaukusies. Respektīvi, tiesa šīs tiesību normas citēja, attiecinot to tvērumu vienīgi uz SIA "SS" kā pārzini.⁵ Konkrētajā gadījumā, lai arī nav noliedzams, ka SIA "SS" ir pārzinis, tomēr tajā pašā laikā nolēmumā nav atrodami apsvērumi, kādēļ atbilstoši VDAR nosacījumiem VID informācijas pieprasījums ir izslēgts no VDAR piemērošanas.

Autore pieļauj, ka pirmās instances tiesa uzskatīja, ka izvērtējumu saistībā ar personas datu apstrādi ir izdarījis likumdevējs un tieši tādēļ uz VID nebūtu jāattiecina VDAR prasības. Vismaz šāds autores secinājums, kā, iespējams, ir domājusi tiesa, izskatot lietu, izriet no tiesas secinājuma, kurā norādīts, ka VID, "sniedzot informācijas pieprasījumu, nav interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam jāpamato informācijas pieprasījuma sniegšanas nepieciešamība un tā atbilstība datu aizsardzību regulējošo normatīvo aktu prasībām, jo šāds izvērtējums ir veikts, ar likumu uzliekot interneta sludinājumu ievietošanas pakalpojuma sniedzējam tiesisku pienākumu sniegt tiesību normā noteikto informāciju".