Par laimi, kas paša pelnīta sava mūža gados
Dr. iur. Aivars Niedre, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs,— "Latvijas Vēstnesim"
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"
Jau pagājušajā nedēļā "LV" informācijā " Par raženu darbu un mūžu" ( 30. 01. 2001. ) vēstījām par kādu nozīmīgu notikumu — 29. janvārī savu 70. dzīves jubileju atzīmēja Latvijā pazīstamais jurists, Zvērinātu advokātu padomes ilggadējais priekšsēdētājs un mūsu laikraksta čaklais ārštata autors — tiesību doktors Aivars Niedre.
Pāris dienas vēlāk ar viņu tikāmies darba kabinetā, kurā vēl smaržoja ziedu pušķi, ko no sirds jubilāram bija dāvinājuši kolēģi juristi un arī citu profesiju pārstāvji. Šoreiz mūsu saruna ritēja par aizvadīto gadu spilgtākajiem iespaidiem, par advokāta misiju, par atziņām ar skatu rītdienā.
— Esmu dzimis toreizējā Tukuma apriņķī, tādā, manā izpratnē, ievērojamā vietā kā Struteles pagasts, jo šī puse saistās ar mūsu dainu tēva — Krišjāņa Barona — dzimšanas vietu. Un mana pirmā skola bija arī vietējā Krišjāņa Barona pamatskola. Tēvs bija zemnieks, māte tolaik strādāja vietējā pagasta valdē par darbvedi un skaitījās pie pagasta inteliģences. Mūsu mājās, īpaši pateicoties vectēvam, kas bija liels grāmatu mīļotājs, tolaik jau izveidojās prāva bibliotēka. Tāpēc grāmatu lasīšana man un vecākajam brālim Ojāram šķita pati aizraujošākā nodarbe. Turklāt mums bija pieejami dažādi pirmskara Latvijā iespiestie žurnāli un avīzes. Iespējams, ka jau tajos bērnības gados modās zinātkāre, cenšanās izzināt pasauli, izprast notikumu kopsakarību. Tā kā mūs ar brāli vairāk interesēja humanitārās zinības, šķiet, 10. klasē, mācoties Tukuma vidusskolā, nolēmu turpināt izglītību augstskolā un konkrēti — Latvijas Universitātē. Un tā — 1950. gadā, pēc vidusskolas beigšanas, devos uz Rīgu, lai mācītos toreizējā Ekonomikas un juridiskajā fakultātē. Brālis izvēlējās vēsturnieka profesiju, vēlāk ieguva vēstures zinātņu doktora grādu, tagad gan viņš ir pensijā.
Tā kopš studiju gadiem esmu rīdzinieks, ar dzimto pusi mani saista tikai tēva atdusas vieta. Viņš nomira diezgan agri, pēc kara, bet māte ilgāku laiku strādāja vietējā kolhozā par grāmatvedi, līdz aizgāja pensijā un vecumdienas pavadīja pie vecākā dēla, tas ir, mana brāļa ģimenē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes