ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Dalības un līdzdalības norobežošana krimināltiesībās nereti sagādā ievērojamas grūtības. Diemžēl arī tiesu prakse nav veicinājusi likumam atbilstošas izpratnes veidošanos, jo, pirmkārt, daļā gadījumu lietas izspriestas, atsaucoties uz juridiskās literatūras tēzēm, kas neatbilst dalības un līdzdalības tiesiskajam regulējumam. Otrkārt, daļā gadījumu tiesas ir gan formāli atsaukušās uz tiesisko regulējumu, taču faktisko apstākļu vērtējumu veikušas, pilnībā to ignorējot. Vēl citos gadījumos iztrūkst nepieciešamās motivācijas. Tajā pašā laikā šai norobežošanai nav vienīgi teorētiska, bet arī praktiska nozīme. Tas var būtiski ietekmēt sodu, jo personu grupu kā kvalificējošo pazīmi vai atbildību pastiprinošu apstākli veido divi vai vairāki līdzizdarītāji, turpretim līdzdalībnieki nav šīs noziedzīgās grupas dalībnieki.¹

Ievērojot minēto, viens no raksta galvenajiem uzdevumiem ir sniegt ieskatu dalības un līdzdalības norobežošanā, analizējot tiesu praksē pieļautās kļūdas.

Papildus tam rakstā iztirzāti šādi procesuāla rakstura jautājumi:

• vai apsūdzībā par dalībā un līdzdalībā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem faktisko apstākļu apraksts katram apsūdzētajam ir jāformulē atšķirīgi, ņemot vērā viņa lomu, vai tomēr identisks apraksts visiem;
• vai ir pieļaujams celt apsūdzību, ja pierādīts, ka noziedzīgā nodarījumā ir piedalījušies vairāki izdarītāji, taču nav bijis iespējams noskaidrot, kādas darbības katrs no tiem veicis?

1. Dalības un līdzdalības tiesiskais regulējums

Krimināllikuma (turpmāk – KL) 19. pants noteic: par dalību (līdzizdarīšanu) uzskatāma apzināta noziedzīga darbība, ar kuru tīšu noziedzīgu nodarījumu kopīgi, to apzinoties, tieši izdarījušas divas vai vairākas personas (tas ir, grupa). Katra no šīm personām ir noziedzīgā nodarījuma dalībnieks (līdzizdarītājs).

KL 20. pants noteic: par līdzdalību uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja. Tātad, lai norobežotu dalību no līdzdalības, svarīgi noskaidrot termina "noziedzīga nodarījuma tieša izdarīšana" nozīmi. Šī termina "kodola" noskaidrošana grūtības nesagādā. Viedoklis teorijā ir vienprātīgs, proti, tas apzīmē darbības, kas atbilst noziedzīga nodarījuma objektīvajai pusei. Minēto secinājumu apstiprina šādas juridiskās literatūras tēzes.

Izdarītāja un līdzizdarītāju darbības atšķiras no līdzdalībnieku darbībām ar to, ka pirmie tieši kopīgi izpilda visu vai katrs atsevišķi kādu daļu no tām darbībām, kas ietilpst KL Sevišķās daļas panta tiesiskajā sastāvā paredzētā pabeigta vai nepabeigta noziedzīga nodarījuma objektīvajā pusē.² Ja noziedzīgā nodarījumā ir līdzizdarītāji, katrs no viņiem izpilda kādu daļu no KL Sevišķās daļas panta dispozīcijā norādītajām darbībām, kas veido noziedzīga nodarījuma objektīvo pusi.³

Pats būtiskākais noziedzīgo grupējumu norobežošanā no līdzdalības ir tas, ka divas vai vairākas personas tieši kopīgi piedalās noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju realizēšanā. Tas nozīmē, ka tajos gadījumos, kad persona neko tieši nav darījusi, lai realizētu nodarījuma sastāva pazīmes, piemēram, stāvējusi sardzē nodarījuma izdarīšanas laikā vai citādi atbalstījusi tā izdarīšanu vai organizējusi nodarījuma izdarīšanu, bet pati nav bijusi nodarījuma izdarīšanas vietā, kad tas izdarīts, viņa nav noziedzīgo grupējumu dalībniece (izdarītāja) un tai jāatbild vienīgi par līdzdalību nodarījumā. Teiktais nenozīmē, ka visiem grupas dalībniekiem jāveic viena un tā pati darbība, kas veido noziedzīgā nodarījuma sastāvu.⁴

Tātad saskaņā ar minētajām tēzēm dalības un līdzdalības norobežošana veicama tikai pēc objektīva kritērija, proti, izdarītājs (līdzizdarītājs) ir tikai tas, kurš ir veicis (ar savām rokām, tehniskiem līdzekļiem, priekšmetiem vai dzīvniekiem) tādas darbības, kas veido vismaz daļu no noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses. Turpretim citiem kritērijiem, piemēram, īpašai ieinteresētībai noziedzīgo seku sasniegšanā, veikto darbību apjomam, intelektuālajai dominēšanai nav nozīmes. Šādas pieejas pamatā ir formāli objektīvā teorija.⁵

Neraugoties uz šādu vienprātīgu viedokli, gan teorijā, gan tiesu praksē ir izteiktas atziņas, kas ir tiešā pretrunā minētajam norobežošanas pamatkritērijam.

2. Līdzizdarītājiem nav obligāti jāatrodas vienā un tajā pašā vietā un laikā

Viena no šādām kļūdainām atziņām, ko Senāts, atsaucoties uz juridisko literatūru, visai bieži atkārtojis savos nolēmumos, ir šāda: persona var tieši piedalīties nodarījuma realizēšanā tikai tad, ja viņa atrodas tajā vietā un tajā pašā laikā, kad izdarītas darbības, kas tieši vērstas uz noziedzīgā rezultāta sasniegšanu.⁶

Iespējams, formulējot šo tēzi, tās autora redzeslokā bijuši praksē tipiskākie vardarbīgie noziedzīgie nodarījumi, kuros par izdarītājiem var atzīt tikai tos, kas tieši nodarījuši miesas bojājumus cietušajam. Taču, ņemot vērā KL Sevišķajā daļā iekļauto noziedzīgo nodarījumu daudzveidību, minētās tēzes attiecināšanai uz dalību (līdzizdarīšanu) kopumā nav pamata. Pretējā gadījumā dalības jēdziens tiek nepamatoti sašaurināts, ielasot likumā tādu pazīmi, kas tā tekstā nav iekļauta un turklāt neatbilst likuma jēgai.

Divas vai vairākas personas noziedzīga nodarījuma objektīvās puses darbības var realizēt, atrodoties dažādās vietās un laikos. Piemērus nav tālu jāmeklē. Pat slepkavība personu grupā, ja tā saistīta ar cietušā ilgstošu spīdzināšanu un vairākkārtēju pārvietošanu, ir iespējama tādā veidā, ka katrs līdzizdarītājs atbilstoši norunai, veicot uz dzīvības atņemšanu vērstas darbības, ir darbojies dažādās vietās un dažādos laikos.⁷ No otras puses, vienīgi atrašanās noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā un vietā līdz­izdarīšanai ne vienmēr ir pietiekoša.

Atsauce uz kritizēto tēzi praksē ne vienmēr ir novedusi pie kļūdaina secinājuma. Tomēr vienotas prakses veidošanā būtiska nozīme ir ne tikai tam, ka tiesa ir nonākusi pie pareiza secinājuma konkrētā lietā, bet arī tam, ka tā pamatošanai izmantoti pareizi argumenti. Pretējā gadījumā citās lietās pastāv risks, izmantojot kļūdainu argumentu, nonākt pie nepareiza secinājuma. Ilustrācijai piemērs, kurā kritizētās tēzes piemērošana nav novedusi pie kļūdaina secinājuma.

Saskaņā ar apelācijas instances tiesas konstatēto apsūdzētās A. un B. pirms līguma viltošanas nebija vienojušās par kopīgi izdarāmo nodarījumu, sadalot, kādas objektīvās puses darbības katrai ir veicamas. Pēc īres līguma viltošanas A. noziedzīgās darbībās iesaistīja savu meitu B., lūdzot viņu uzdoties par A. Savukārt personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās viltota dokumenta izmantošanā izpaudusies tādējādi, ka B., rīkojoties A. interesēs un vārdā, uzrādīja viltotu dzīvokļa īres līguma kopiju cietušajam.

Senāts šādu vērtējumu atzina par kļūdainu, norādot, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka A. un B. izmantoja viltotu dokumentu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, nav ņēmusi vērā judikatūrā un krimināltiesību teorijā pausto atziņu, ka persona var tieši piedalīties nodarījuma realizēšanā tikai tad, ja viņa atrodas tajā vietā un tajā pašā laikā, kad izdarītas darbības, kas tieši vērstas uz noziedzīgā rezultāta sasniegšanu, un kopīgo darbību izdarīšana izraisījusi noziedzīgo rezultātu.