Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”
Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija (turpmāk — Konvencija) uzliek dalībvalstīm divu veidu pienākumus: pirmkārt, attiecībā uz visām personām, kas pieder pie mazākumtautībām visas valsts teritorijā, un, otrkārt, attiecībā uz personām, kuru skaits konkrētā reģionā ir lielāks nekā citur, vienlaikus izvirzot citus kvalificējošus priekšnosacījumus. Šajā rakstā tiks aplūkotas Latvijas iespējas, ratificējot Konvenciju, īstenot otrās minētās tiesības. Vispirms tiks iezīmēts šo tiesību saturs, tad prasības, kuras tiek izvirzītas to ieviešanai, pēc tam sekos Latvijas situācijas īss raksturojums un nobeigumā tiks piedāvāti iespējamie risinājumu modeļi Konvencijas saistību izpildei.
Tiesību saturs
Konvencija izvirza kvalificējošas prasības triju tiesību īstenošanai: sazināties ar administratīvajām iestādēm (10.panta 2.daļa), publiski izvietot nosaukumus un citu informāciju (11.panta 3.daļa) un iegūt izglītību mazākumtautību valodā vai apgūt šo valodu (14.panta 2.daļa).
Tiesības sazināties ar administratīvajām iestādēm neaptver visas valsts institūcijas. Piemēram, uz tiesu varas institūcijām (minimālās prasības saskarē ar tām ir nostiprinātas 10.panta 3.daļā) vai parlamentu 10.panta 2.daļa neattiecas. Termina “administratīvās iestādes” lietošana pirmām kārtām norāda uz tām izpildvaras iestādēm, kuras ir tiesīgas izdot administratīvos aktus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes