Kā regulēt iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām
Zv. advokāta palīdze Elizabete Gulbe
 Foto: no personīgā arhīva |
Zvērināta advokāta palīdzes Elizabetes Gulbes patrons — zvērināts advokāts Agris Eglītis. Referāts nolasīts zvērinātu advokātu palīgu konferencē 2002.gada 4.februārī. Zvērinātu advokātu palīgu sagatavošanas komisija referātu novērtējusi pozitīvi
Iepirkumiem valsts un pašvaldību vajadzībām tiek tērēta aptuveni trešā daļa valsts budžeta, tāpēc tā ir visiekārojamākā sfēra korupcijas radītājiem. Nodokļu maksātāju naudas izlietojumam jābūt pēc iespējas pārskatāmākam, lai sabiedrība varētu iepazīties un pārliecināties par ierēdņu godīgumu. Informētība veicina gan sabiedrības uzticību, gan līdzdalību valsts pārvaldē, kas ir ļoti svarīgi demokrātiskas valsts priekšnoteikumi.
Tālāk — neliela statistika par veiktajiem iepirkumiem valsts un pašvaldību vajadzībām.
2000. gadā no valsts un pašvaldību budžeta valsts un pašvaldību vajadzībām faktiski izlietoti 558,9 miljoni latu, gadā kopumā veikti 678 980 pasūtījumi, kopā konstatēts 566 241 piegādātājs.1
Valsts un pašvaldību pasūtītāji visbiežāk, t.i., 373 084 reizes jeb 55% gadījumu, izmantojuši cenu aptaujas metodi, viena piegādātāja metode izmantota 304 243 reizes jeb 44,8% gadījumu, konkursi rīkoti 937 reizes jeb 0,1% gadījumu un izsoles 738 reizes jeb 0,1% gadījumu. Viena pasūtījuma vidējā vērtība 2000. gadā bija 709,63 lati.
Savā referātā īsumā izklāstīšu valsts un pašvaldību iepirkumu regulējošās normas, galveno uzmanību pievēršot mazāk reglamentētajām iepirkuma metodēm, kā arī analizēšu iesniegtās prasības tiesās un iespējamās sankcijas par normatīvo aktu pārkāpumiem, veicot iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām.
Sabiedriskais iepirkums ir instruments, ar kura palīdzību, tērējot ievērojamus valsts finansu līdzekļus, tiek apmierinātas gan sabiedrības vajadzības pēc noteiktām precēm un pakalpojumiem, gan arī valsts un pašvaldību iestāžu vajadzības, iegādājoties lietas savas eksistences nodrošināšanai. Iepirkuma rezultāts uzskatāms par sabiedrības interesēm atbilstošu gadījumā, ja no vairākiem piedāvājumiem brīvas un godīgas konkurences apstākļos tiek izvēlēts ekonomiski izdevīgākais.
Normatīvie akti, kas regulē iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām
Latvijas Republikas Saeima 2001. gada 5. jūlijā pieņēma un Valsts prezidente 2001. gada 20. jūlijā izsludināja likumu “Par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām”2 (turpmāk tekstā — Likums). Tas stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī, un šo jomu līdz šim regulējošais likums “Par valsts un pašvaldību pasūtījumiem”3 līdz ar to zaudēja spēku.
Jaunajā likumā ir nedaudz mainīta attieksme pret iepirkumu kā tādu, ko parāda arī tā mērķis — nodrošināt iepirkuma procedūras atklātumu. Vecajā likuma redakcijā bija teikts — veicināt iepirkuma gaitas atklātumu.
Pasūtītājs
Likuma “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” izpratnē pasūtītājs ir:
— valsts vai pašvaldības iestāde vai pašvaldība;
— komersants, kurš saņem kredītu un kura galvotājs attiecībā uz kredīta atmaksāšanu un izmantošanu ir valsts vai pašvaldība;
— komercsabiedrība, kuru nodibinājusi valsts vai pašvaldība un kura tiek finansēta no valsts vai pašvaldības budžeta;
— koncesionārs, ja koncesija ir slēgta par būves lietošanu, bet samaksa par koncesiju ir būvdarbi;
— persona, kura realizē projektu, kas tiek finansēts arī no valsts vai pašvaldības budžeta attiecībā uz iegādēm šā projekta vajadzībām;
— bezpeļņas organizācija, kuru nodibinājusi valsts vai pašvaldība un kura tiek finansēta no valsts vai pašvaldības budžeta;
— komercsabiedrība, kuru nodibinājusi valsts vai pašvaldība un kura apsaimnieko valsts vai pašvaldības nekustamo īpašumu un veic civiltiesiskos darījumus ar to valsts institūciju vai pašvaldības uzdevumā;
— valsts vai pašvaldību aģentūra.
Atšķirībā no Latvijas likumdošanas Igaunijas likums par iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām5 nosaka, ka likums ir attiecināms arī uz monopoluzņēmumiem. Latvijas monopoluzņēmumi, piemēram, “Latvenergo” vai “Latvijas gāze”, būtu pielīdzināmi valsts uzņēmumiem un arī to veiktie iepirkumi būtu jāveic saskaņā ar likumu “Par iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām”.
Likums paredz arī šādus tā piemērošanas izņēmumus:
— gadījumos, ja tiek slēgts līgums par šķīrējtiesas pakalpojumiem;
— finansu pakalpojumiem monetārās politikas, valūtas kursa politikas pakalpojumiem, kā arī par Latvijas Bankas un Valsts kases pakalpojumiem;
— fizisko personu pakalpojumiem saskaņā ar darba līgumiem;
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes