ŽURNĀLS

Kā pareizi saprast konkrēto kontroli

Mag.iur. Anita Rodiņa — “Latvijas Vēstnesim”

Amerikāņu un Eiropas konstitucionālās kontroles modeļi jeb konstitucionālās kontroles konkrētums un abstraktums

Konstitucionālās kontroles teorijā ir nostiprinājies viedoklis, ka pasaulē pastāv divi konstitucionālās kontroles1 modeļi (veidi) — Amerikas un Eiropas.2

Vēsturiski pirmais radās amerikāņu konstitucionālās kontroles modelis.

Lai arī ASV jau iepriekš bija iepazinusi konstitucionālo kontroli3, amerikāņu modeļa rašanās laiks tiek datēts ar 1803. gadu, kad ASV Augstākās tiesas tiesnesis Maršals pirmo reizi par konstitūcijai neatbilstošu atzina ASV Kongresa (likumdevēja) pieņemtu tiesību aktu.4 Izskatot lietu Marbury v. Madison (1803) jeb Marberija sūdzību, tiesa lēma ne tikai par sūdzības būtību, bet arī realizēja konstitucionālo kontroli, argumentēti pierādot, ka likums, kas bija prasības pamatā, ir pretrunā ar konstitūciju un līdz ar to nav spēkā (neeksistē) un tiesai nav jāpiemēro.5

Tādējādi turpmāk par amerikāņu konstitucionālās kontroles modeli runā kā par konkrēto jeb kazuistisko, jo konstitucionālā kontrole šeit iespējama tikai un vienīgi lietas izskatīšanas laikā vispārējās kompetences tiesā, un jautājums par tiesību akta atbilstību konstitūcijai var rasties saistībā ar izskatāmo lietu.

Valstīs, kuras izvēlējušās amerikāņu konstitucionālās kontroles modeli (piemēram, Kanādā, Norvēģijā, Jaunzēlandē, Indijā, Nepālā, Dānijā, Argentīnā u.c.), nepastāv speciāla konstitucionālā tiesa. Izskatīt jautājumu par tiesību akta neatbilstību konstitūcijai ir tiesīga jebkura tiesa, ja šāds jautājums rodas attiecīgā procesa ietvaros, kas liecina par šī modeļa decentralizāciju. Ņemot to vērā, tiesu nolēmumi parasti ir saistoši tikai lietā iesaistītām pusēm (inter partes). Norma, kas atzīta par neatbilstošu konstitūcijai, tiek uzskatīta par neeksistējošu un, taisot spriedumu, tā netiek ņemta vērā.

Būtībā šī modeļa valstīs abstrakto konstitucionālo kontroli un līdz ar to arī preventīvo6 kontroli nepazīst, jo šeit iespējama tikai spēkā esošu tiesību aktu konkrētā konstitucionālā kontrole.

Tādēļ parasti kā primārās amerikāņu konstitucionālās kontroles modeļa pazīmes tiek minēts tā konkrētums un decentralizācija.

Tikai pēc vairākiem gadiem (pat gadsimta) rodas cits — Eiropas konstitucionālās kontroles modelis.7

Eiropas modeļa rašanās parasti tiek saistīta ar Austrijas konstitucionālās tiesas izveidošanu 1920. gadā. Nereti šis Eiropas modelis tiek dēvēts pat par Austrijas modeli. Taču atsevišķi autori uzskata, ka tieši Čehija ir bijusi pirmā konstitucionālās kontroles valsts un Austriju iespējams uzskatīt par Čehijas pieredzes pārmantotāju.8

Par Eiropas modeļa teorētiskās bāzes izveidotāju tiek uzskatīts Hanss Kelzens.9 Pamatojoties uz H.Kelzena ideju par nepieciešamību veidot speciālu konstitucionālo tribunālu, Eiropā tiek veidotas speciālas tiesu institūcijas — konstitucionālās tiesas, kuru kompetencē ir tikai un vienīgi konstitucionālās kontroles realizēšana. Tādējādi Eiropas konstitucionālās kontroles modelis kļūst par t.s. centralizēto pretēji decentralizētajam amerikāņu modelim.

Līdz ar speciālas konstitucionālās kontroles institūcijas — konstitucionālās tiesas — izveidošanu tās kompetencē atšķirībā no amerikāņu konstitucionālās kontroles modeļa, kas pazīst tikai konkrēto konstitucionālo kontroli, tika iekļauta likumu abstraktā kontrole.