ŽURNĀLS

Kriminālprocesa dalībnieku aizsardzība ir aktuāla gan Latvijā, gan ārzemēs. Aktīvs darbs šajā jomā norit jau kopš astoņdesmitajiem gadiem ASV un Rietumeiropas valstīs. ASV, piemēram, jau 1982. gadā tika pieņemts likums ”Par noziegumu upuru un liecinieku aizsardzību”. Turpmākajos gados šie jautājumi apspriesti ANO kongresos. To darba rezultāts bija tiesvedības principu izstrāde, t. sk. taisnīga apiešanās ar noziegumu upuriem un lieciniekiem; procesa dalībniekiem tika nodrošināta pieeja tiesiskai aizsardzībai, nodrošinātas tiesības uz kompensācijām, sociālo palīdzību u. c. Šie principi raduši savu atspoguļojumu starptautiskajos tiesiskajos aktos un daudzu valstu nacionālajā likumdošanā.

Šajā rakstā lielāka uzmanība tiks pievērsta tieši Vācijas pieredzei, jo Latvija savā vēsturiskajā attīstībā ir pietiekami cieši saistīta ar šo valsti. Šobrīd, kad pie mums tiek izstrādāts jauns kriminālprocesa likums, kas sniegs daudzu procesuālu institūtu, t. sk. krimināllietā liecinošo personu speciālās procesuālās aizsardzības, pilnveidi, būtu interesanti un lietderīgi aplūkot Vācijas pieredzi liecinieku aizsardzībā.

Rūpes par personu, kas savu liecību dēļ var tikt apdraudēta, arī Vācijas Federatīvā Republika uzņēmās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū. 1988. gada janvārī tika pieņemta “Koncepcija par liecinieku aizsardzību”, lai sāktu un nodrošinātu efektīvu kriminālprocesā apdraudēto personu aizsardzību. Uz šīs koncepcijas pamata federālajā un atsevišķu pavalstu kriminālpolicijas dienestos izveidoja koordinācijas centrus liecinieku aizsardzībai. Politiskā līmenī koordinācijas centru liecinieku aizsardzības uzdevumus noteica 1988. gadā, kad stājās spēkā federācijas un pavalstu kopējās direktīvas apdraudētu liecinieku aizsardzībai. Šīs direktīvas tika papildinātas 1993. gadā.

Abi minētie priekšraksti pietiekami ilgi veidoja tiesisko pamatu liecinieku aizsardzības pasākumiem Vācijas Federatīvajā Republikā. Taču progresējoša organizētās kriminalitātes apkarošana prasīja paaugstināt prasības liecinieku aizsardzības kvalitātei.

Tādējādi 1998. gadā Vācijā tika izstrādāts un pieņemts likums “Par liecinieku, kuriem draud briesmas, aizsardzības nodrošināšanas jautājumu regulēšanu”. Pamatojot šāda vienota normatīva akta nepieciešamību, vācu kriminologi norādīja uz tādām nacionālās noziedzības pazīmēm kā profesionalitāte un organizētība. Noziedznieki, kuriem ir augstas kriminālās potences, noziegumus izdara augstā konspirācijas līmenī, tāpēc iestādēm, kas veic izmeklēšanu, kļūst arvien grūtāk iegūt pierādījumus.