ŽURNĀLS

Jautrīte Briede, LU Juridiskās fakultātes lektore, no Strasbūras, – “Latvijas Vēstnesim”

1Apsūdzība pret Paponu, protams, ir smagāka, savukārt Laventa noziedzīgo darbību rezultātā cieta ļoti liels skaits cilvēku.

2002. gada 28. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā (turpmāk tekstā — ECT) pasludināja spriedumu lietā Lavents pret Latviju. Tiesa atzina, ka Latvija pārkāpusi vairākus Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā — konvencija) pantus. Savu spriedumu ECT pamato ar vairāk nekā 40 izteikumiem no saviem iepriekšējiem spriedumiem vai lēmumiem. Cita starpā izmantoti arī nolēmumi pret Lietuvu un Igauniju. Spriedums uzrakstīts uz 54 lappusēm un satur daudzus analizējamus argumentus. Šis raksts nepretendē uz pamatīgu lietas apskatu, tas vairāk ietver pārskatu par pārkāptajiem konvencijas pantiem un daļu no pamatargumentiem, kas minēti spriedumā.

ECT spriedumā lietā Lavents pret Latviju atzina, ka Latvija pārkāpusi konvencijas 5. panta trešo un ceturto daļu, 6. panta pirmo un otro daļu un 8. pantu.

Konvencijas 5. pants garantē jebkuram brīvību un drošību. Cilvēka brīvība nav absolūta, to var un dažkārt arī vajag ierobežot, tāpēc konvencija uzskaita gadījumus, kad to drīkst darīt. Piemēram, brīvības ierobežošanu var piemērot kā tiesas uzliktu sodu, tāpat personas brīvību var ierobežot, lai nepieļautu personai izdarīt noziegumu vai, ja tāds jau ir izdarīts, lai nepieļautu personas bēgšanu.