ŽURNĀLS

Nr. 7: Valsts un neatkarība

Satversmes lasīšana vēlos rudens novakaros ir visnotaļ interesanta lieta, sevišķi, ja aiz loga krīt slapja sniega pikas un pa trotuāriem steidzas samirkuši gājēji. Tomēr Satversme nav arī Daniēlas Stīlas romāns, ko var lasīt atslodzei un dvēseles veldzēšanai; Satversmi lasot, ir jābūt modriem. Tāda maza grāmatiņa ar 116 pantiem, bet cik daudzi šajos pantos ir apmaldījušies kā Vinnijs Pūks ar Sivēntiņu milzu lempju medībās! Un tikai tāpēc, ka, lasot Satversmi, kaut kur pa vidu aizmirstība var klāt vārdus “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Tomēr ikviens Satversmes pants ir izprotams tikai kopsakarā ar šo īso un lakonisko teikumu. Dažkārt pat varētu šķist, ka ar šo normu varētu atvietot visus Latvijas likumdošanas aktus, katram cilvēkam, ierēdnim un politiķim savas uzvedības priekšrakstus atvasinot no šā teikuma. Satversmes 1. pants sevī koncentrē visu Latvijas nacionālo tiesību sistēmu. Tas ir kā Visums pirms Lielā sprādziena, kad, strauji izplešoties brīvajā telpā, izcēlās Latvijas nacionālā tiesību sistēma. Tajā pašā laikā Satversmists vēlētos akcentēt, ka Satversmes 1. pantā tieši ir ietverts valsts suverenitātes, demokrātisma un republikāniskas valsts pārvaldes princips, savukārt pēc iepazīšanās ar Satversmes tiesas spriedumiem secināms, ka šeit meklējama arī tiesiska valsts. Operējot ar šiem četriem universāliem principiem, ir iespējams atvietot ne vienu vien likumu. Tikai nez kāpēc vēl joprojām visiem ir vēlēšanās uzzināt, kur konkrētais priekšraksts ir burtiski ierakstīts. Laikam jau cilvēkiem ir raksturīgi ticēt tikai savām acīm. Un likumdevējam ir jānopūlas, rakstot likumus un grozot jau sen uzrakstītos, lai tautu kā neticīgo Tomu pārliecinātu, ka tā tas patiešām arī ir.