ŽURNĀLS

Mantojuma prasība romiešu tiesībās nav viena atsevišķa, vienota prasība, bet par mantojuma tiesību literatūrā tiek atzītas vairākas specifiskas prasības: Hereditatis petitio; Querella inofficiosi testamenti; Interdictum quod bonorum; Exceptio doli generalis; Actio ad suplemendam legitimam.2

Lai varētu īsi raksturot katru no šīm prasībām, nepieciešams ielūkoties romiešu tiesībās pastāvējušajā mantošanas sistēmā, kuras ietvaros pastāvēja nosauktās prasības. Romiešu tiesībās noteiktai mantinieku kategorijai, tuvākajiem mantiniekiem – sui heredes (personas, kas nomirēja nāves brīdī atradās viņa varā3) – bija tā sauktā nepieciešamā, automātiskā mantošana, kad līdz ar mantojuma atklāšanos šīs personas kļuva par mantiniekiem un no šīm tiesībām nevarēja atteikties4. “Sui heredes gadījumā vēl skaidrāk ir redzams, ka īpašuma tiesību nepārtrauktība noved līdz tam, ka tiek uzskatīts, ka nekāda mantošana nav notikusi, bet ka viņi [mantinieki] jau bija īpašnieki kaut kādā nozīmē pat tēva dzīves laikā. (D.28.2.11.)”5 Šeit jāatzīmē, ka Latvijas pirmskara juridiskajā literatūrā — V. Bukovska apkopotajos Baltijas Vietējo Civillikumu kopojuma komentāros — ir izteikts viedoklis par Latvijas Civillikuma atbilstību romiešu tiesību sistēmai6, “saskaņā ar kuru mantojumu iegūst ar mantojuma pieņemšanu”, un šis viedoklis ir atkārtots arī citu autoru darbos gan pirmskara literatūrā7, gan Latvijas jaunākajā mantojuma tiesībām veltītajā darbā.8 Šis viedoklis ir jāatzīst par ļoti vispārinātu un neprecīzu, jo, kā liecina romiešu tiesībām veltītie pētījumi, tad mantojuma pieņemšana attiecās tikai uz “mantiniekiem, kas neietilpa sui heredes sastāvā (piemēram, testamenta mantiniekiem)”.9 Romiešu tiesību avotos, Justiniāna 28. digestas fragmentā, lasāms: “Sui heredes gadījumā formāla pieņemšana nav vajadzīga, tāpēc ka viņi uzreiz kļūst par mantiniekiem saskaņā ar likumu. (D.38.16.14.)”10

Šādas sistēmas ietvaros mantojuma tiesību aizsardzībai pastāvēja hereditatis petitio. Piektās digestas 3. titula “De hereditatis petitione” teksta fragmentā teikts: “Mantojuma izprasīšanas prasībā atbild tas, kurš valda tiesības kā mantinieks vai valda lietu, kas ietilpst mantojuma sastāvā, kaut vai nenozīmīgu (lietu). Tātad tam, kurš ir mantinieks [..], tiesnesis, savu pienākumu pilnvarots, piešķir to, ko valda atbildētājs.”11

Interesanti ir apskatīt vārdu hereditatis petitione tulkojumu un skaidrojumu. Krievu valodā tas tiek tulkots kā “bcnht,jdfybt yfcktlcndf”,12 tātad tieši mantojuma “izprasīšana”. Angliski tas tiek tulkots kā “the seeking of the inheritance”,13 tātad – mantojuma14 prasīšana. No šī termina tulkojuma var secināt, ka hereditatis petitio gadījumā ir runa nevis par mantojuma tiesības aizsardzību, bet par mantojuma vai pie tā piederošu lietu izprasīšanu, atgūšanu. Tomēr no tulkojuma vien nevar izdarīt pietiekamus secinājumus. Tāpēc jāskatās, kā šis termins tiek skaidrots romiešu tiesībām veltītos pētījumos.