ŽURNĀLS

Saturā

Ievads

Soda noteikšana gadījumos,

kad sodāmība nav dzēsta

vai noņemta

Sodu prakse noziedzīgo nodarījumu

kopības gadījumos

Vieglāku sodu noteikšana

Atbrīvošana no soda

Attaisnotie

Pārsūdzētie tiesas spriedumi

Apelācijas protests

Nobeigums

Priekšlikumi

Nobeigums.

Sākums “JV” 11.11.2003., Nr. 41

Krimināllikuma 55. panta 2. daļa nosaka, ka tiesa nolemj sodu neizpildīt, ja tās noteiktajā pārbaudes laikā notiesātais neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu. Likuma izpratnē visos gadījumos, kad noziedzīgais nodarījums ir bijis izdarīts tiesas noteiktajā pārbaudes laikā, iepriekš piespriestais sods ir izpildāms.

Tā Madonas rajona tiesa (tiesnesis D.Kļaviņš) krimināllietā Nr. K23–189/01–04 atzina par vainīgu Rihardu Spori noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kas paredzēti Krimināllikuma 180. pantā, 233. panta 3. daļā. Saskaņā ar Krimināllikuma 59. panta 3. daļu tiesa atbrīvoja viņu no soda par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pēc Krimināllikuma 180. panta, pēc 233. panta 3. daļas sodīja viņu ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 51. panta 1. daļu sodam daļēji tika pievienots neizciestais sods pēc iepriekšējā sprieduma, un galīgo sodu tiesa noteica brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem.

Tiesa pamatoti uzskatīja, ka, izvērtējot tiesājamā personību, apstākli, ka viņš tiesas noteiktajā pārbaudes laikā ir izdarījis jaunu noziedzīgu nodarījumu, R. Sporem piemērojams reāls brīvības atņemšanas sods.

Tiesājamā apelācijas sūdzība par soda noteikšanu un Krimināllikuma 49. panta piemērošanu tika noraidīta.

Vidzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija (tiesneši I.Ķemzāns, E.Sudāre un R.Liepiņa) lēmumā norādīja, ka piekrīt apsūdzētāja viedoklim un norādīja, ka pirmās instances tiesa pareizi novērtējusi visus lietas apstākļus un pamatoti atzinusi: tiesājamais tiesas noteiktajā pārbaudes laikā ir izdarījis jaunu noziedzīgu nodarījumu un viņam ir piemērojams reāls brīvības atņemšanas sods.

Minētais jautājums ir pietiekami plaši atspoguļots tiesu praksē, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments savos nolēmumos vairākkārt uzsvēris, ka, nosakot sodu par nosacītas notiesāšanas laikā izdarītu noziegumu, nosacīti noteiktais sods ir piespriežams reāli. Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma 1993. gada 25. oktobra lēmumā “Par Krimināllikuma piemērošanu, notiesājot nosacīti vai atliekot sprieduma izpildīšanu” norādīts, ka nav piemērojama atkārtota nosacīta notiesāšana vai sprieduma atlikšana personām, kas izdarījušas noziegumus nosacītas pārbaudes vai sprieduma izpildīšanas atlikšanas laikā.

Līdz ar to uzskatāms, ka tiesas precīzi neievēro likuma prasības tajos gadījumos, kad nenosaka reāli izciest nosacīto sodu, ja noziegums izdarīts pārbaudes laikā.

Tomēr atsevišķās krimināllietās noskaidrotie konkrētie apstākļi rada pamatu šaubām, vai nosakāmā reālā brīvības atņemšana būtu nodrošinājusi taisnīgu sodu un tiesājamā labošanos.

Tā, piemēram, Aizkraukles rajona tiesa (tiesnesis I. Skudra) krimināllietā Nr. K07–299/01 Sergeja Nazarova apsūdzībā pēc Krimināllikuma 233. panta 3. daļas norādīja, ka noziegumam ir formāls raksturs, un sodu noteica, nesaistītu ar brīvības atņemšanu, neraugoties uz to, ka sods pēc iepriekšējā sprieduma nebija izciests.

No lietas materiāliem un spriedumā nodibinātajiem apstākļiem redzams, ka S. Nazarova dzīvesvietā sakarā ar aizdomām par pārnēsājamā tālruņa zādzību tika veikta kratīšana, kuras laikā tika izņemtas 5 medību patronas. Par munīcijas iegādāšanās apstākļiem tiesājamais liecināja, ka tēvs viņu pasaucis palīgā savākt mantas no vectēva šķūnīša, tur atradis minētās patronas un tēvs teicis, lai paturot tās sev par piemiņu no vectēva. To, ka medību patronas nevar glabāt, nav zinājis.

Tiesas sēdē valsts apsūdzības uzturētājs (prokurore D. Romanova) lūdza noziedzīgo nodarījumu recidīvu neuzskatīt par atbildību pastiprinošu apstākli.

Nosakot sodu, tiesa ņēma vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus – S. Nazarovs ir 2 reizes sodīts, pēdējais sods nav izciests, šo noziegumu izdarījis pārbaudes laikā. Tiesājamā atbildību mīkstina vaļsirdīga savas vainas atzīšana, izdarītā nožēlošana, kā arī tas, ka smagas sekas noziedzīgā nodarījuma rezultātā nav iestājušās.

Apstākli, ka noziedzīgais nodarījums veido recidīvu, tiesa par atbildību pastiprinošu apstākli neatzina, jo izdarītajam noziegumam ir formāls raksturs. Līdz ar to tiesa uzskatīja, ka tiesājamam nosakāms cits soda veids, nekā tas paredzēts likumā.

Tiesa atzina S.Nazarovu par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 233. panta 3. daļā, un, piemērojot Krimināllikuma 49. pantu, sodīja ar naudas sodu vienas minimālās mēnešalgas apmērā, bez papildsoda piemērošanas. Saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu pilnībā pievienojot neizciesto sodu pēc iepriekšējā sprieduma, tiesa galīgo sodu noteica naudas sodu vienas minimālās mēnešalgas apmērā, bez papildsoda piemērošanas, un brīvības atņemšanu uz 1 gadu un 6 mēnešiem, kas saskaņā ar Krimināllikuma 55. pantu noteikta nosacīti ar pārbaudes laiku uz vienu gadu.

Arī Ludzas rajona tiesā (tiesnesis J.Andersons) izskatītajā krimināllietā Nr. K22–0018/01 Aivara Lubāna apsūdzībā pēc Krimināllikuma 233.panta 3.daļas, 231.panta 2.daļas, 126.panta 1.daļas, Ivara Bērziņa un Irēnas Bērziņas apsūdzībā pēc Krimināllikuma 233.