Satversmes 77. panta piemērošanas teorētiskie pamati
Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, – “Jurista Vārdam”
Nobeigums. Sākums “JV” Nr.25,
6.07.2004., Nr.26, 13.07.2004.
 Foto: no personiskā arhīva |
Jebkuras konstitūcijas konceptuālais pamats ir noslēgta un relatīvi sakārtota sistēma, kuru nosaka konstitucionālais likumdevējs, pieņemot attiecīgo konstitūciju. Pēc Satversmes pieņemšanas konceptuālais pamats šīs Satversmes ietvaros vairs nevarēja tikt ne sašaurināts, ne arī paplašināts, jo to būtu iespējams pārgrozīt tikai, veicot pilnīgu Satversmes normu pārskatīšanu, kas izpaustos pēc būtības jaunas Satversmes pieņemšanā. Satversmes tēvi konceptuālajā pamatā ietvēra Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu, un tikai šie panti veido Latvijas Republikas konstitucionāli tiesisko pamatu. Bez tam attiecīgajām normām konceptuālā pamata statusu piešķir nevis Satversmes 77. pants, bet gan suprakonstitucionālie akti – 1918. gada 18. novembra proklamēšanas akts un 1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti. Satversmes 77. pantā minētajos četros pantos ir ietverti principi, uz kuriem tiek balstīta 1918. gadā proklamētā Latvijas Republika. Pauls Šīmans uzskatīja, ka Satversmes 77. pants aizsargā valsts iekārtu, tautas suverenitāti, robežas un vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo un proporcionālo vēlēšanu tiesības,76 tomēr no Satversmes 1., 2., 3. un 6. panta ir iespējams atvasināt plašāku konstitucionālo principu kopu. Satversmes 1. pantā ir ietverts valsts suverenitātes (“Latvija ir neatkarīga”), demokrātisma un republikāniskas valdīšanas formas principi, savukārt Satversmes 2. pants ietver tautas suverenitātes principu.77
Tā kā Tautas padome nebija demokrātiski leģitimēta un tai trūka nepieciešamās tautas deleģētās pilnvaras Latvijas valsts proklamēšanai,78 jebkuru šaubu izslēgšanai par patieso tautas gribu, 1920. gadā visas tautas ievēlētā Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti. Šī akta nepieciešamību pamatoja pats Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks: “[..] tomēr dažreiz tiek celti nepamatoti iebildumi, ka tās personas un partijas, kuras 18. novembrī 1918. gadā izsludināja Latvijas neatkarību, neesot bijušas uz to pilnvarotas. Lai izklaidētu visas šaubas, lai būtu skaidrs, ko Latvijas tauta grib, šis lēmums jāpieņem, Latvijas tautas ievēlētiem priekšstāvjiem jāsaka, kādu tie vēlas redzēt un izbūvēt Latviju, un tikai pēc šī lēmuma pieņemšanas neviens nevarēs celt iebildumus, ka Latvijas tautas griba nav izteikta pietiekoši skaidri.”79 Līdz ar to Deklarācija par Latvijas valsti ir neatdalāma proklamēšanas akta sastāvdaļa kā tā juridiskais apstiprinājums Latvijas tautas vārdā. Juridiskajā literatūrā ir parasts uzskatīt, ka 1922.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes