ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, Administratīvās apgabaltiesas tiesneša palīgs

Foto: no personiskā arhīva

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.50, 28.12.2004.

Tomēr mēģināsim noskaidrot jēdziena “mūžīgie laiki” juridisko saturu. TSP iesniegtā projekta anotācijā tam bija veltīta gana liela vērība: “Latvijas neatkarība, demokrātiskā un parlamentārā iekārta nevar tikt atcelta vai mazināta. Līdzīgas normas, kas nosaka atsevišķu konstitūcijas principu negrozāmību, ir daudzu valstu, piemēram, Šveices un Japānas konstitūcijās”.²⁶ Tātad ar šo grozījumu TSP vēlējās panākt Satversmes 1. panta negrozāmību. Šāda prakse ir samērā izplatīta gan Eiropā, gan arī citās pasaules valstīs. Tās aizsākumi meklējami jau Olivera Kromvela konstitūcijā angļu revolūcijas laikā un Napoleona I 1815. gada konstitucionālajā aktā,²⁷ savukārt mūsdienās kā pazīstamākos paraugus varētu nosaukt VFR, Armēnijas, Portugāles un Rumānijas konstitūcijas.²⁸
Tomēr vienā ziņā TSP iniciatīva bija unikāla konstitucionālajā praksē. TSP grozījums paredzēja negrozāmību ietvert pašā normas saturā, kas līdz šim vēl nekur nebija darīts.²⁹ Parasti konstitūcijās tiek ietverts īpašs pants, kas norāda, kuri konstitūcijas panti atzīstami par negrozāmiem. Tā, Armēnijas Republikas 1995. gada konstitūcijas 114. pants nosaka, ka konstitūcijas 1., 2. un 114. pants nav grozāms. Līdzīgs noteikums ietverts arī VFR Pamatlikuma 79. panta 3. daļā. Savukārt Portugāles un Rumānijas konstitūcijās atsevišķos pantos sīki tiek uzskaitīti tie konstitucionālie principi, kas nevar tikt grozīti.