Oficiāli mūsu valstī ir divi miljoni iedzīvotāju, un ap 60 000 no tiem strādā valsts pārvaldē, taču īstenībā šo ierēdņu un valsts iestāžu darbinieku skaitu droši var dubultot, jo lielāko daļu darba ministrijas nedara pašas. Par nodokļu maksātāju naudu ministrijas un citas iestādes iepērk šos darbus no dažnedažādiem kantoriem. Atsevišķas ministrijas pat pamanās slēgt līgumus un šādi piemaksāt saviem bijušajiem un pat esošajiem darbiniekiem.
Pie tādas sistēmas par katras iestādes atslēgas cilvēku kļūst sekretāre, kura izsūta iepirkumu sludinājumus, lai iegādātos dažādus ministriju un citu iestāžu pastāvēšanai svarīgus pakalpojumus – likumprojektu sagatavošanu vai atzinumu rakstīšanu par citu ministriju dokumentiem. Pētot statistiku, var redzēt, ka savus pakalpojumus ministrijām piedāvā pārsvarā jau iepriekš pārbaudīti, turklāt politiski uzticami juristu un citu censoņu biroji.
Šāda prakse – ministriju un citu publiskā sektora iestāžu pienākumu un tiešo funkciju nodošana privātajiem uzņēmumiem visai vērienīgi tiek īstenota visās ministrijās.
Tā, piemēram, izrādās visa Iekšlietu ministrija, kuras vadība atkal uzticēta Reformu partijas Rihardam Kozlovskim, drīzumā varētu iekļauties zvērinātu advokātu birojā “Triniti”, kas ar apbrīnojamu regularitāti saņem no šīs ministrijas naudu. Tieši šajā birojā strādājusi un joprojām tiek redzēta tās pašas Reformu partijas caurkritusī Rīgas mēra amata kandidāte Inga Antāne.
Un diez vai ir sakritība, ka I. Antānes advokātu birojs saņem valsts iepirkumus vienīgi tajās ministrijās, pār kurām atbildību ir uzņēmusies tieši Reformu partija, – Iekšlietu ministrijā, Ekonomikas ministrijā un VARAM.
Savukārt Satiksmes ministrija, kuras pārvaldīšanu labējā partija „Vienotība” nav ar mieru atdot nevienam, varētu jau saplūst ar konsultāciju uzņēmumu “Prudentia Advisers” un zvērinātu advokātu biroju „Glimsted un partneri”. Pēdējo gadu laikā šiem kantoriem ministrija ir samaksājusi vismaz 500 000 latu.
Varētu jau teikt, ka šis ir labējo partiju jaunievedums birokrātijas apkarošanā. Diemžēl, algojot juristus, advokātus un citus tautsaimniecībā strādājošos privātuzņēmējus, lai tie darītu ierēdņu darbus, ierēdņu skaits netiek samazināts. Tajā pašā Satiksmes ministrijā ir vesels Juridiskais departaments ar 18 štata vietām, tomēr ministrija konsekventi un neatlaidīgi slēdz arvien jaunus līgumus ar vienu un to pašu juridisko biroju, nesludinot konkursus.
Šo un vairākus citus faktus, kuri atklājās, pētot ministriju iepirkumus juridiskajā lauciņā, esmu lūdzis papētīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kā arī Valsts kontrolei.
Izpētes, bet ne pārņemšanas vērta ir arī Labklājības ministrijas (LM) prakse slēgt līgumus par juridiskajām konsultācijām ar saviem bijušajiem vai esošajiem darbiniekiem. Pati ministrija Ilzes Viņķeles (V) valdīšanas laikā šādus līgumus par juriskonsulta pakalpojumu sniegšanu – par 2385, 9960 un 9960 latiem (ar PVN) slēdza ar Raivi Grīnbergu – LM juridiskā departamenta iepirkumu speciālistu. Savukārt Valsts sociālās aprūpes centrs „Latgale” šajā laikā slēdza līgumus par juridiskajiem pakalpojumiem par 8841,67 un 2160 latiem (ar PVN) ar Sarmīti Zandari – savu iepirkumu speciālisti. Šo sarakstu var turpināt.
Vēl grūtāk ir izskaidrot, kāpēc aktīvākā juridisko pakalpojumu iepircēja ir valsts vadošā iestāde tieslietu nozarēs – Tieslietu ministrija. Kopš 2011. gada sākuma līdz šim brīdim tā iztērējusi jau vairāk nekā 100 tūkstošus latu par juridiskiem pakalpojumiem, tai skaitā par atzinumu sniegšanu un konsultācijām. Sanāk, ka Tieslietu ministrija iepērk priekšlikumus likumprojektam, lai vēlāk tos iesniegtu Saeimā jau kā pašu izstrādātus.
Rodas šaubas, vai tiešām “vadošā valsts pārvaldes iestāde tieslietu nozarēs un augstākā iestāde padotībā esošajām valsts pārvaldes iestādēm, kurai tiesību sistēmas jomā kā viena no funkcijām ir izstrādāt un īstenot valsts politiku valsts tiesību, administratīvo tiesību, civiltiesību, komerctiesību, krimināltiesību un reliģisko tiesību jomā, kā arī procesuālo tiesību jomā,” ir Tieslietu ministrija, nevis privātie juristu biroji.
Turklāt šis “tiesiskuma bastions” arī labprāt iepērk juridiskos pakalpojumus no saviem vadošajiem darbiniekiem, radot nepārprotamus interešu konfliktus un ignorējot Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu. Piemēram, 2013. gada maijā uz diviem gadiem juridisko pakalpojumu līgums tika noslēgts ar SIA „PPE serviss”, kura valdē ir Māris Daugulis un Sintija Daugule – Tieslietu ministrijas Uzturlīdzekļu garantiju fonda Juridiskā departamenta direktore. Interesanti, ka saskaņā ar publiski pieejamo informāciju SIA „PPE serviss” darbības veidi ir līmju ražošana, piena produktu ražošana, citu pārtikas produktu ražošana, citur neklasificētu ķīmisko vielu ražošana, dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecība.
Kā redzam, visu šo gadu laikā ir izveidojusies situācija, ka likumi, noteikumi un citi normatīvie akti mūsu valstī top, piedaloties privāto firmu juristiem un advokātiem, nevis ministriju dzīlēs, ierēdņiem strādājot pie viena vai otra jautājuma risinājumiem.
Varam runāt par novājināto valsts pārvaldi un mazām algām, taču drīzāk būtu jārunā par to, ka gadiem apzināti tika veidota sistēma, pie kuras valsts šķērdē līdzekļus, maksājot algas ierēdņiem, kuri nepilda savus pienākumus, un arī juristiem, kas pilda ierēdņu pienākumus, turklāt, veicot iepirkumus, tiek ignorētas elementāras ētikas un arī likumu normas.
Ja labējo partiju radītā ierēdniecības sistēma ir sevi izsmēlusi un ir iestājusies krīze, tad jādomā par sistēmas izmaiņām, nevis jāšķērdē nauda un jānodod publiskās pārvaldes darbus privātajām firmām, daļa no kurām, pieļauju, saņemto valsts budžeta naudu atgriež atpakaļ dāsnajiem iepirkumu dalītājiem.
Privātajām firmām samaksātos līdzekļus ieskaitot ierēdņu un valsts iestādēs strādājošo algu fondos, iespējams, mēs iegūtu vislabāk apmaksātos valsts pārvaldes darbiniekus Eiropas Savienībā un varētu izbeigt runas par profesionālo kadru trūkumu un nekonkurētspējīgām algām, bet sākt beidzot pieprasīt reālus darba rezultātus.
