Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm.1 Vai Latvijas veidotajā tiesu praksē primārais apsvērums tiešām ir bērnu intereses?
Pagājušajā nedēļā pie manis pēc juridiskās palīdzības vērsās klients, kurš atnesa kādu tiesas spriedumu maza apmēra prasībā par parāda piedziņu, ar kuru no viņa tikusi piedzīta dzīvokļa apsaimniekošanas maksa un komunālie maksājumi (pāris mēnešu maksājumu apmērā) par laika periodu pirms septiņiem astoņiem gadiem. Klients dzīvokli bija pārdevis, šķiet, pirms septiņiem gadiem, bet, ēkas apsaimniekotāja tiesību pārņēmēja un arī tiesas ieskatā, tolaik nebija pilnībā veicis norēķinus ar ēkas apsaimniekotāju. Šajā lietā prasītājs – ēkas apsaimniekotāja tiesību pārņēmējs – tiesā bija vērsies šī gada sākumā, tātad aptuveni septiņus gadus pēc eventuālo parādsaistību rašanās dienas. Tiesu nebija pārliecinājis klienta paskaidrojums, ka visi maksājumi ir pienācīgi veikti, jo maksājumus apliecinošus dokumentus gluži saprotamu iemeslu dēļ pēc tik daudziem gadiem uzrādīt nebija iespējams – acīmredzot likumsakarīgs pacta sunt servanda un Civillikuma 1838. panta triumfs. Konkrētā strīda izskatīšanā visnotaļ nebūtiska nianse – prasību bija cēlis nevis pats attiecīgos maksājumus it kā nesaņēmušais nama apsaimniekotājs, bet gan kāds komersants, kura juridiskā adrese sakrita ar nu jau par maksātnespējīgu atzītā nama apsaimniekotāja maksātnespējas administratora prakses vietas adresi.
Dienu vēlāk mūsu birojā pēc palīdzības vērsās cita kliente, kuras bērna tēvs jau kopš šī gada sākuma ar dažādiem aizbildinājumiem nemaksā bērnam nepieciešamos uzturlīdzekļus. Pēc klientes teiktā, bērna tēvs līdz 2015. gada nogalei, kaut arī neregulāri, tomēr laiku pa laikam iemaksājis viņas bankas kontā uzturlīdzekļu maksājumus MK noteikumos noteiktajā minimālajā apmērā, bet tad uz Ziemassvētkiem pats sev uzdāvinājis jaunāka izlaiduma dzīvesbiedri un automašīnu, kuru uzturēšanā tagad tiekot iztērēti visi pieejamie naudas līdzekļi. Sākotnēji kliente bija pacietīgi un, kā izrādījās, veltīgi gaidījusi uzturlīdzekļu maksājumus, vēlāk jau mēģinājusi apelēt pie bērna tēva sirdsapziņas ar atgādinājuma zvaniem par bērna neatliekamajām vajadzībām, līdz beidzot bija pārvarējusi nepatiku pret konfliktisituācijām un vērsusies pēc juridiskās palīdzības uzturlīdzekļu piedziņā. Kliente, cita starpā, vēlējās uzzināt, vai ir iespējams no bezatbildīgā tēva piedzīt uzturlīdzekļus par visiem tiem mēnešiem, kad uzturlīdzekļu maksājumi netika veikti. Centos klientei izskaidrot judikatūras vismaz man neizprotamos loģikas līkločus – “prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērnu uzturam, tie piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo prasības celšanas brīdī attiecīgā persona uzsāk savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā”,2 jo pēc būtības jau persona, kuras labā šie uzturlīdzekļi tiek piedzīti, neko nevar ietekmēt – tai atliek izbaudīt bērnību un paļauties, ka vecāki kā bērna dabiskie aizbildņi pildīs savus pienākumus. Minētie klientu stāsti netika apzināti atlasīti, jo nebūt nav paši izteiksmīgākie piemēri, tomēr uzdrošinos apgalvot, ka abas situācijas saista kas nedaudz vairāk par divām secīgi novietotām mapēm uz darba galda.
Pat necentīšos uzskaitīt Latvijai saistošas starptautiskās deklarācijas un citus normatīvos aktus, kuros bērnu tiesības un bērnu vispusīgas attīstības nodrošināšana ir izvirzīta kā prioritāte. Tāpat nav nepieciešams uzskaitīt garlaicīgus statistikas datus, lai secinātu, ka bērnu audzināšana (visplašākajā nozīmē) nav lēta un vidusmēra ģimenē, it īpaši nepilnā ģimenē, kurā bērnu audzina tikai viens no vecākiem, nozīmīga ir gandrīz jebkāda naudas summa. Arī tikko minētajā piemērā bērna tēva izvēle izdot naudu jauna BMW apčubināšanai, nevis bērna uzturēšanai nozīmēja, ka bērnelim mācību gada laikā tika liegta piedalīšanās pāris pulciņos un vasarā bija jāiztiek bez velosipēda.
Pirmajā gadījumā, lai ēkas apsaimniekotāja tiesību pārņēmējs pierādītu prasību par pirms daudziem gadiem, iespējams, neveiktu komunālo maksājumu piedziņu, bija pietiekami ar atbildētājam it kā izsniegtu rēķinu (par kurā ietverto summu pamatotību, sniegtajiem pakalpojumiem utt. pārliecināties nav gandrīz nekādu iespēju) iesniegšanu tiesā. Savukārt attiecībā uz uzturlīdzekļu piedziņu, lai nezaudētu neko no bērna uzturēšanai tik nepieciešamajiem līdzekļiem, uzturlīdzekļu saņēmējam faktiski ir jāvēršas ar attiecīgu prasību tiesā, kolīdz tiek kavēts kārtējais ikmēneša uzturlīdzekļu maksājums vai pat vēl ātrāk.
Kādā citā lietā uzturlīdzekļu prasītāja kā argumentus, kādēļ prasību par uzturlīdzekļiem necēla tūlīt pēc tam, kad dzīvokļa durvis aiz bērna tēva bija aizcirtušās, tiesā bija minējusi vairākus, manuprāt, visai loģiskus argumentus: vēlmi sākotnēji strīdu risināt ārpustiesas ceļā, bērna interešu ievērošanas vārdā nevēlēšanos pilnībā sabojāt jau tā trauslās attiecības ar otru vecāku, pierādījumu savākšanai nepieciešamo laiku utt. Uz šiem argumentiem tiesa spriedumā norādīja, ka “norādītie apsvērumi nav uzskatāmi par objektīviem šķēršļiem, kas lieguši viņai iesniegt tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu nekavējoties pēc prasītāja aiziešanas no ģimenes. Vēl jo vairāk, ja Latvijas tiesu portālā ir pieejamams arī prasības pieteikumu veidlapas, lai tādējādi prasības pieteikuma iesniegšanu tiesā iespējamiem prasītājiem pēc iespējas atvieglotu”. Gluži vai jāsecina, ka no tiesu portāla izdrukāta veidlapa nekavējoties atceļ sacīkstes principu un citas tiesvedības nianses.
Tādējādi, ja tas no vecākiem, pie kura dzīvo bērns, izrādīs pietiekošu naivumu un paļausies uz solījumiem, kuri vēlāk netiks pildīti, cietējs izrādīsies pats, un kas vēl būtiskāk – abu pušu bērns. Savukārt persona, kura nepilda savus ar likumu uzliktos pienākumus, iegūs nepamatotas priekšrocības un tādu praksi par labu esam atzīst arī tiesas.
Nav strīda par to, ka vienlīdz apzinīgi jāmaksā gan komunālie maksājumi, gan uzturlīdzekļu maksājumi, tomēr vienā gadījumā pastāv iespēja nesaņemtus maksājumus piedzīt par daudziem gadiem, bet otrā gadījumā tikai no dienas, kad prasītājs vēršas tiesā ar attiecīgu prasību. Abos gadījumos prasītāji “savu ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā” neuzsāk savlaicīgi, tomēr tikai vienā gadījumā sekas ir faktiski neatgriezeniskas. Turklāt šī atšķirība ir par sliktu bērnam, kura labklājības nodrosināšana ir atkarīga no pieaugušajiem un kura intereses gan mūsu valsts, gan starptatiskā sabiedrība atzīst par prioritārām.
1 ANO Bērnu tiesību konvencija, 3. pants, pieejama: http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150
2 Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 29. augusta spriedums lietā Nr. SKC-556.
