Pirms vairākām dienām manu uzmanību piesaistīja ziņu aģentūras "Leta" ziņa ar vēstījumu: vairāk nekā puse iedzīvotāju ir pārliecināti, ka tiesu procesi Latvijā nav taisnīgi. Par pamatu ziņai kalpoja Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktora Arņa Kaktiņa mikrobloga ieraksts. Ziņa uzvedināja uz vairākām domām, ar tām arī padalīšos.
Tātad vēlreiz īsumā: katrs otrais Latvijas iedzīvotājs ir pārliecināts, ka tiesas procesi Latvijā nav godīgi un nav taisnīgi. Mazai atkāpei par pašu aptauju, vispirms uzsverot, ka šis raksts ne mazākā mērā nav iecerēts kā aptaujas kritika, bet gan kā sēkla lasītāju domām un pārliecībai. Ja ne plašākai publikai, tad vismaz tiesību profesionāļiem būtu derīgi noskaidrot, ko no šīs aptaujas mēs varam secināt un cik daudz jautājumu paliek neuzdoti un neatbildēti.
Vairāk faktu par aptauju noskaidroju telefonsarunā ar SKDS direktoru A. Kaktiņu, par ko viņam pienākas liela cieņa un pateicība. Par gatavību iesaistīties diskusijā un vērtīgām idejām liels paldies arī profesoram Ivaram Austeram un pētniecei Ingai Skreitulei-Pikšei.
Aptaujāti 1000 cilvēki klātienes sarunās, izvēlēto respondentu vecums ir robežās, kas ir lielāka par 50 gadiem (ja vien mani nepieviļ atmiņa, tas ir no 18 līdz 74 gadu vecumam). Ja starp lasītājiem ir tādi, kam pašiem nācies strādāt ar aptaujām, viņi atcerēsies, ka aptauja ir darbietilpīgs process, kas sākas labu laiku pirms tikšanās ar respondentiem un beidzas krietnu brīdi pēc sarunas. Ir jāizsver, kā veidot respondentu izlasi, lai tā būtu reprezentatīva, tas ir, pietiekami atspoguļotu to sabiedrības daļu, kuru vēlamies pētīt: lai būtu atbilstošas vismaz dzimuma un vecuma proporcijas. Bet, protams, vienmēr vēl var domāt un šaubīties par to, vai svarīgi ievērot nodarbošanās, ienākumu, reliģisko pārliecību un jebkādu citu faktoru sadalījumu – vai tie ir būtiski konkrētajā pētījumā. Piemēram, tēmā par sabiedrības uzticēšanos tiesām, iespējams, būtu ne vien interesanti, bet arī lietderīgi noskaidrot, kāda saskarsme atbildes sniedzējam ir bijusi ar tiesām un vai tāda ir bijusi vispār.
Ir jāatceras, ka visa sabiedrība netiks aptaujāta, tādēļ aptaujas datus “pārcelt” uz populāciju varam tikai ar noteiktu ticamības procentu, kas noteikti būs mazāks par 100. Negarlaikošu lasītāju ar statistikas metožu aprakstiem kaut vai tāpēc, ka pati no tā saprotu pārāk maz, tomēr viens ir skaidrs: ar mūsdienu statistikas metodēm varam izrēķināt taisnībai pietiekami tuvu rezultātu, teiksim, 95–98 procentu robežās. Lai arī šajā aptaujā izlase nav perfekti reprezentatīva, tomēr mēs varam pieņemt, ka tā pietiekami tuvu atspoguļo pieaugušo cilvēku populāciju Latvijā.
Kā mēs varam saprast aptaujas rezultātus? Viens no piedāvājumiem ir neiepriecinošs: katrs otrais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka nedzīvo demokrātiskā valstī. (Ja vien mēs vienojamies, ka taisnīga tiesa ir neatņemams demokrātiskas valsts elements). Otra interpretācija ir gluži vienkārši neskaidrāka: no šīs aptaujas mēs joprojām nevaram secināt, cik daudz un – it īpaši – cik lielā mērā tiesu procesi tautas acīs ir taisnīgi vai netaisnīgi. Mēs to nevaram izpētīt ar vienu jautājumu, bet mums vajadzētu konstatēt tendences un vismaz mēģināt prognozēt tālāku attīstību. Mazliet paspēlējoties un pārfrāzējot, mēs, protams, varam teikt, ka katrs Latvijas iedzīvotājs katru otro tiesnesi uzskata par negodīgu.
Kāpēc par to ir jārunā? Manuprāt, vispirms tāda fenomena dēļ, ko sociālajā psiholoģijā dēvē par sociālo pierādījumu. Cilvēki par pareizu uzskata to, ko citi cilvēki uzskata par pareizu. Sadzīvē varam saukt to par grupas vai sabiedrības spiedienu, netiešu spiedienu. Un tā mēs varam “ripot no kalna” – ja puse iedzīvotāju pauž kādu viedokli, tas ir (iespējams) pietiekams iemesls tam, lai viņu viedoklim pievienotos vēl ievērojams cilvēku skaits. Ja pēc laika redzēsim aptauju, kurā par tiesu negodīgumu balsos 80 procenti iedzīvotāju, es ticētu, ka vēl pēc laika tie būs 90 procenti. Kādi 10 procenti, protams, paliks mūžīgā mazākumā. Protams, šīs prognozes pagaidām pastāv tikai fantāzijā, un vislabāk būtu, ja tās tur arī paliktu.
Ar to saistīta vēl viena diezgan traka hipotēze, ka cilvēki ir devuši tā saukto sociāli vēlamo atbildi. Jā, jā, mūsu sabiedrībā jau ir pieņemts, ka tiesas ir neuzticamas, tādēļ paust no vairākuma atšķirīgu viedokli gluži vienkārši ir kauns. Protams, mēs nevaram teikt, ka neuzticēšanās tiesām ir gluži sociāli vēlama, bet brīdī, kad cilvēkam ir jāizvēlas starp divām atbildēm, viņš drīzāk izvēlēsies “ne” – nav godīgas, nav taisnīgas, nav uzticamas tās mūsu tiesas. Kādēļ tā? Tādēļ, ka, pat mazliet sekojot līdzi ziņām un paturot atmiņā korupcijas un dīvaino spriedumu gadījumus, ir skaidrs, ka perfekciju tiesu jomā vēl neesam sasnieguši. Tiesu atzīšana par godīgām un taisnīgām būtu vienlaikus atzīšanās savā naivumā.
Tātad, pirmkārt, ja vien mēs gribam pietuvoties taisnībai, mums būtu cilvēkiem jāpiedāvā niansētāki atbilžu varianti, ļaujot izvēlēties, cik lielā mērā aptaujātie piekrīt vai nepiekrīt apgalvojumiem par tiesu darbu.
Mums jāņem vērā, ka nezinām, kāpēc aptaujas dalībnieki ir devuši tādas atbildes, kādas esam saņēmuši. Ja mēs to vēlētos noskaidrot, būtu jāatceras, ka savas nostājas argumentēšana, īpaši, ja argumenti ir īsi, vienkārši un nelielā skaitā, pārliecību pastiprina. Tomēr iespēja uzzināt tautas pārliecību iemeslus ir vilinoša. Tas arī būtu dialoga sākums. Ceru, ka lasītāji piekritīs manai pārliecībai par to, ka dialogs ir viena no veiksmīgākajām komunikācijas formām. Vai šobrīd sabiedrībai ārpus tiesas zāles ir iespēja sarunāties ar tiesu? Es nezinu.
Turpinot par pārliecību pamatošanu: man šķiet, ka vismaz daļa pārliecības būtu balstīta atsevišķos dzīvē vai medijos pamanītos gadījumos. Mēs veidojam heiristikas – mūsu prātam ātri pieejamas, bieži noderīgas, dažreiz pareizas un bieži vien arī nepareizas domu piegrieztnes –, balstoties uz iekšējo intuitīvo statistiku, kura veidota no pārāk maza datu kopuma. Un kļūdāmies.1 Gluži tāpat kā hrestomātiskajā piemērā par vienu lidmašīnas avāriju, ko nedēļām ilgi atspoguļoja prese, un tūkstošiem lidojumu, kas beidzās veiksmīgi un laimīgi, bet par kuriem neviens nav taisījis intervijas un reportāžas. Šis piemērs mūs mudina lidojumus uztvert kā bīstamu pārvietošanās veidu. Bet daži nesaprotami, vāji pamatoti, samudžināti vai gluži vienkārši slikti izstrādāti spriedumi mūs mudina neuzticēties tiesām. Varbūt mēs vienkārši pārāk maz runājam par tiesu sistēmas veiksmēm?
Viens no, manuprāt, būtiskiem faktoriem ir arī tas, cik maz mēs publiskajā telpā runājam par to, ka tiesas procesa veidotājs nav tiesnesis vien. Nezinu, vai matemātiski ir iespējams aprēķināt lietas dalībnieku ietekmi, taču esmu pārliecināta, ka tā ir liela gan pašā tiesas procesā, gan tiesas tēla veidošanā. Savukārt likumdevējs veido tiesu darba bāzi, likumus, tādēļ tēlaini varam teikt, ka tiesas process visplašākajā nozīmē sākas jau tajā brīdī, kad mēs nākam pie vēlēšanu urnām. Mēs izvēlamies tos cilvēkus, pēc kuru pieņemtajiem lēmumiem tiesām būs jāstrādā.
Visbeidzot, sabiedrības komunikācija ar tiesām bieži vien notiek ar starpnieka – ceturtās varas – palīdzību. Tātad te vietā ir analīze par to, vai, ko un kā stāsta viena puse, vai, ko un kā otra puse sadzird un saprot. Tiesu vara ir izrādījusi labo gribu, parādot, ka komunikācija tai ir svarīga un attīstāma joma.2 Te vietā ir jautājums, vai komunikācija būtu jāuztver kā svarīgākais uzticēšanās garants, īpaši, ja mums ir darīšana nevis ar pārliecību veidošanu, bet ar pārliecību pārveidošanu. Tomēr šis jautājums ir pārāk apjomīgs šai mazajai esejai. Baidos, ka zinātne vēl nav smalki izpētījusi pārliecību veidošanās procesu, bet varbūt paši neesam smalki izpētījuši zinātnes atklājumus. Katrā ziņā te vēl ir pietiekami daudz iespēju pētījumiem un diskusijām.
Turklāt atcerēsimies, ka šī aptauja noskaidro nevis tiesu godīgumu, bet viedokli par godīgumu. Katram no mums ir iespēja pašam izvēlēties, kurā viedokļa pusē nostājamies. Vēl jo vairāk: esam priviliģētā statusā, mēs, juristi, varam savu viedokli pamatot vismaz ar savu personīgo pieredzi, lai arī mūsu rīcībā esošo datu apmērs nebūs pietiekams, lai veidotu statistikā pamatotus secinājumus. Toties mums ir daudzām citām profesijām daudz grūtāk pieejama privilēģija savu viedokli paust citiem – vispirms jau saviem kolēģiem, izmantojot profesionālo periodiku. Visbeidzot, daudziem no mums ir iespēja veltīt savu ikdienas darbu tam, lai tiesu darba nepilnības mazinātos, bet kvalitāte augtu.
1 Vairāk par šo tēmu pieejams: Kānemans D. Domā ātri, domā lēnām. Rīga: Jumava, 2012.
2 Skat.: Tiesu komunikācijas stratēģija un Tiesu sistēmas komunikācijas vadlīnijas. Pieejamas: http://at.gov.lv/lv/tp/apstiprinatie-dokumenti/ [skatīts 16.02.2017.].
