DOMNĪCA ESEJA

Saistībā ar replikas saturu krimināltiesvedībā īpaši jāņem vērā, ka pat kādreizējā tieslietu ministre un Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu priekšsēdētāja Ingrīda Labucka vērsa uzmanību uz to, ka “[p]rocesā nevarēsim visus gadījumus izsmeļoši uzskaitīt. [..] Gribētu paskaidrot filozofiju. Mēs [itin kā parasti un kļūdaini] vadāmies no tā, ka izmeklētāji ir nezinoši, neizglītoti utt. Šis kriminālprocess lielā mērā ir virzīts uz to, ka procesa virzītāji ir pietiekoši izglītoti un vienkārši strādā ar likumu nevis automātiski, bet izprotot situāciju” [1]. Tiesa, viens no šī raksta autoriem jau pietiekoši sen apšaubīja tamlīdzīgas doktrīnas pamatotību un tiesiskumu… [2]

Vēlreiz jāatgādina, ka šajā publikācijā tika aplūkots gadījums, kad kādas krimināllietas iztiesāšanas laikā apelācijas instance pauda viedokli, ka aizstāvība neesot tiesīga replikā atbildēt uz argumentiem, ko savā replikā iepriekš bija izteicis valsts apsūdzības uzturētājs. [3] Toties kādā citā kriminālprocesā apsūdzētajam, kuram nebija aizstāvis, vispār nemaz netika piedāvāts izmantot tiesības uz repliku tieši tāpēc, ka apsūdzības uzturētājs bija atteicies no replikas. [4] Turklāt šajā gadījumā tiesa pat neuzskatīja par nepieciešamu sniegt pamatojumu šādai rīcībai.

Varētu it kā pieņemt, ka iemesls tam bija līdz absurdam pārspīlētas rūpes par formālo krimināltiesību [5] nozares principa – procesuālo pilnvaru līdztiesība – ievērošanu. Jāatzīmē, ka augstākas instances tiesa, vien nedaudz pieskaroties replikas institūta analīzei (piemēram, vārda replika skaidrojumam), zemākas instances tiesas rīcībā nesaskatīja tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

Patiesībā par šādām vaļībām nav jābrīnās, ja jau šobrīd tiek pilnā nopietnībā apšaubīta tiesas debašu nepieciešamība: “jums, droši vien tiem, kuri mācījās jurisprudenci, agrāk mācīja tādu priekšmetu – tiesu runa. Šobrīd jau sen tas tā nav, jo, nu, nezinu, varbūt ietaupa līdzekļus vai nav kam mācīt. Bet tiesu runas uzdevums bija pārliecināt skatītājus par savu patiesību. Pārliecināt. Apsūdzībai – pārliecināt skatītājus, ka persona ir vainīga, aizstāvībai – pārliecināt skatītājus, ka apsūdzētais nav vainīgs. Ja mēs paskatāmies uz šodienu un paskatāmies pantu par debašu saturu, tad principā, no šodienas likuma, debatēm, nu, varbūt tā ļoti kategoriski, bet es varētu teikt, ka teorētiski tām nav nekādas nozīmes. [..] Es, kā tiesnesis, man jūs varat stāstīt, ko jūs gribat, bet es jūsu stāstījumus nevaru likt spriedumā, man spriedumu jāpamato ar lietā pārbaudītiem pierādījumiem. A, kas ir debates? Debates ir katra dalībnieka viedoklis par to, kas ir tajā lietā. Likums man neparedz ne atspēkot, ne diskutēt ar jūsu viedokļiem. [6] Likums man kā tiesnesim uzliek par pienākumu pieņemt notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu – pamatotu ar pierādījumiem! Un, manuprāt, šeit arī ir šis moments, šodien vairs tādu teatrālu izrāžu, kā tas varbūt ir citās valstīs, tiesas sēdē nenotiek. Cilvēki nenāk un neskatās. Bet šobrīd arī jāņem vērā tas apstāklis, ka lietas materiāli tiek doti visām pusēm. Agrāk tos vajadzēja, jo tikai to, kas notika tiesas zālē, tikai to arī cilvēki zināja. Šobrīd zina visu. Tiklīdz lieta nonāk līdz tiesai, visi visu zina. Līdz ar to debatēm [ir] pavisam citām nozīme. Un, ja mēs samazinām šo laiku, vismaz nosakām konkrētu laiku, tad lietas dalībnieki padomās, kas būtu tas, būtu tas svarīgākais, kas būtu jāpasaka tiesnesim, kam viņš, lai viņš pievērš uzmanību. Un jūs man varat pajautāt, vai es tam pievērsīšu uzmanību? A to es izdomāšu apspriežu istabā! Līdz ar to, vēlreiz, likums nosaka spriedumu pamatot ar pierādījumiem!” [7]

Tāpēc arī nepārsteidz degsme, ar kādu likumdevējs apveltīja tiesu ar pilnvarām noteikt tiesas debašu runu ilgumu kriminālprocesā. Tādējādi vien dažos teikumos, pamatojoties uz vairāk subjektīvu un emocionālu novērtējumu bez jelkāda zinātniska seguma, tika sagrautas iepriekšējo divu gadsimtu izcilo kriminālprocesuālistu atziņas [8] par tiesas debašu būtisko nozīmi kriminālprocesā.

Līdz ar to tika nodrošināta arī vēl viena atkāpe no pirms Satversmes atjaunošanas pilnā apjomā pieņemtā likuma “Par tiesu varu” [9] nostiprinātā un uz kriminālprocesu attiecinātā sacīkstes principa. [10]

Ja nu tiek atbalstīta tāda pieeja, tad jau sen vajadzēja godīgi atzīt un to arī pienācīgā veidā nostiprināt likumā “Par tiesu varu”, ka tiesvedība kriminālprocesā notiek saskaņā ar objektīvās izmeklēšanas principu, tādā veidā nemaldinot nedz naivos aizstāvjus un to aizstāvamos, nedz arī starptautisko tiesību speciālistus.

Vēl Kriminālprocesa likuma pamata redakcijā ietvertajā 507. pantā esošā tiesību norma līdz 2020. gada 6. jūlijam, kad spēkā stājās ar 2020. gada 11. jūnija likumu izdarītie grozījumi, [11] noteica, ka, ja aktīvie kriminālprocesa dalībnieki sacīja tiesas debašu runas un ja viņi to vēlas, tad katram ir tiesības uz vienu repliku par tiesas debašu runu saturu. Turklāt tiesības uz pēdējo repliku ir aizstāvim, un vienīgi tad, kad aizstāvis nepiedalās tiesas sēdē, tiesības uz pēdējo repliku ir apsūdzētajam.

2020. gada 11. jūnijā likumdevējs, tostarp, acīmredzot ņemot vērā citēto viedokli par tiesas debašu teatrālumu, nolēma apveltīt tiesu ar tiesībām noteikt arī repliku ilgumu, kā arī pārtraukt repliku, ja persona “nerunā par debašu runu, atkārto vienus un tos pašus argumentus par vieniem un tiem pašiem faktiem, novilcina lietas iztiesāšanu vai izrāda necieņu tiesai vai lietas dalībniekiem”. [12]

Citiem vārdiem sakot, šobrīd likuma norma visnotaļ ērti iederas iepriekš minētajā “filozofijā”, paļaujoties, ka procesa virzītāji ir pietiekoši izglītoti un strādā ar likumu. Turklāt strādā nevis automātiski, bet izprotot situāciju. Taču tad atklāts paliek jautājums par diskrecionārās [13] varas saprātīgu izmantošanu un par kritērijiem, pēc kuriem tas būtu pārbaudāms.

Atklāts paliek arī jautājums par valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt aizsardzību pret emocionālas personiskas nepatikas izpaušanu, nevietā aizsedzoties ar strīdīgās kriminālprocesa normas formālu citēšanu.

Kādi tad ir secinājumi? Pirmkārt, saskaņā ar Latvijas kriminālprocesa tradīciju (doktrīnu) replika ir vienmēr bijusi harmoniska tiesas debašu sastāvdaļa. Otrkārt, arī Kriminālprocesa likuma 507. panta grozījumos expressis verbis nav pausts, ka tas tā nebūtu. Treškārt, grozījumu patiesais nolūks, mākslīgi repliku padarot par kādu īpašu procesuālu darbību vai pat stadiju, nav pamatots ar jelkādu zinātnisku argumentāciju. Un visbeidzot, ceturtkārt, aizstāvībai tomēr ir tiesības replikā izteikties arī par prokurora apsvērumiem replikā.

[1] Labucka I. [Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu priekšsēdētāja no 2003. gada 20. jūnijam līdz 2004. gada 5. februārim]. Izteikums 2003. gada 1. decembra Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu sēdē. Personiskais arhīvs: Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu 01. 12. 2003, 11. 02. 2004, 22. 12. 2004. darba sēžu audioieraksti. Rīga: [b. i.] Pavadvēst. I. Čepāne, Nr. 9/3-3-n/7-2010, 01.12.2010., I CD;
Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 31. lpp.

[2] Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 28.–35. lpp.

[3] Tiesa: “Aizstāvi, es Jūs mazliet pārtraukšu, Jūs tagad sakāt repliku par repliku! Replika ir jāsaka par debašu runas saturu! [..] Arī prokuroram nebūs tāda iespēja vairs teikt repliku par Jūsu repliku. Ja?! Tā būtu taisnīgāk!”
Sk. Citāds Citāts. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/bezkompromisa-tiesiskuma-apstaklos-likuma-veicami-grozijumi-pieskirot-prokuroram-tiesibas-uz-pedejo-vardu/ [aplūkots 2021. gada 11. martā].

[4] “Tiesa: Vai prokurors izmantos replikas tiesības?
Prokurors: Man nav replikas.
Tiesa: Nav replikas.
Tad tiesa beidz tiesas debates, un apsūdzētam tiek dots pēdējais vārds.”
[Nepublicēts materiāls. Autoru personisks arhīvs.]

[5] Šulcs L. Kriminalprocess. [B. v.]: [b. i.], 1940, 1. lpp.

[6] Jāsaka gan, ka labs tiesas nolēmums ir dialogs ar procesa aktīvajiem dalībniekiem. Tieši tādēļ tiesai ir pienākums expressis verbis atspēkot visus tos argumentus (“viedokļus”), ko parti ir minējuši, lai ietekmētu procesa iznākumu.
Sk. Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Daiga Rezevska, 2015, 137., 141.–142., 144.–145. lpp.

[7] Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2019. gada 17. septembra sēdes audioprotokols. Nepublicēts materiāls. Autoru personiskais arhīvs.
Sal. Rusanovs E. Piedāvātajiem grozījumiem nav sniegts adekvāts un zinātniski pamatots skaidrojums. Jurista Vārds, 2019. gada 8. oktobris, Nr. 40 (1098), 13.−15. lpp.

[8] Sk., piemēram: Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, с. 427–428;
Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 774–776;
Strogovičs M. S. Kriminalprocess: mācību grāmata juridiskām skolām. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1946, 253.–254. lpp.;
Чельцов М. А. Советский уголовный процесс. Москва: ГосЮрИздат, 1951, 332–335;
Строгович М. С. Курс советского уголовного процесса. Москва: Издательство Академии Наук СССР, 1958, с. 432–440;
Liede A. Latvijas PSRS Kriminālprocess: sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 172.–175. lpp.;
Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 438.–440. lpp.

[9] Likums “Par tiesu varu”: LR likums. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993. gada 14. janvāris, Nr. 1/2.

[10] Kādreizējais Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo (1932), kurš bijis viens no trīspadsmit cilvēku darba grupas locekļiem, kuri izstrādāja likumu “Par tiesu varu”, atcerējās: “Tā kā likums tika izstrādāts un pieņemts laikā, kad valstī vēl pilnā apjomā nebija atjaunota Satversmes darbība, likums pēc sava satura un nozīmīguma ietvēra arī konstitūciju saturošas normas (Francijā šādus likumus, kas organiski papildina konstitūciju, sauc par organiskiem likumiem). Tādēļ nevar uzskatīt par pareizu praksi, ka tiek pieņemti procesuālie likumi, kuri ir pretrunā ar likumu “Par tiesu varu” un groza pēc būtības valsts tiesu iekārtu. [..] Likums “Par tiesu varu” lika pamatus ne tikai topošajai neatkarīgās Latvijas tiesu sistēmai, tiesu reformai, bet arī, nosakot lietu izskatīšanas pamatprincipus (pēc būtības konstitucionālos principus), lika pamatus procesuālajām tiesībām. Šis likums bija tas fundaments, uz kura pamata vēlāk pieņēma Civilprocesa likumu, Administratīvā procesa likumu un Kriminālprocesa likumu”.
Zemrībo G. Likums “Par tiesu varu” un civilprocesuālā likumdošana. Jurista Vārds, 2018. gada 23. janvāris, Nr. 4 (1010), 9.–10. lpp.

[11] 2020. gada 11. jūnija likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 22. jūnijs, Nr. 119C.

[12] Sk. Kriminālprocesa likuma 507. pants.

[13] Diskrecionārs [no latīņu val. discretio] – tāds, kam ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem; diskrecionāra vara – amatpersonas vai institūcijas tiesība rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 176. lpp.