DOMNĪCA ESEJA

10. Janvāris 2022 / 11:47

XIII. “Izmeklēšanas noslēpums” mūsdienās – kā starpdisciplināru nozaru strīdus priekšmets?
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess

VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi

VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma

IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods

X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole

XI. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (turpinājums)

XII. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (nobeigums)

 

Latvijas kriminālprocesa evolūcijas gaita pēdējos 30 gados patlaban sasniegusi punktu, kad par pilnīgi pašsaprotamām ir kļuvušas personas tiesības uz aizstāvību jau pirmstiesas kriminālprocesa stadijā. Tomēr kriminālprocesuālajai sistēmai raksturīgie trūkumi, tostarp – uzskatu atšķirības par dažādu procesuālo garantiju saturu –, papildu aktualitāti piešķir jautājumam par to, cik patiesas un efektīvas īstenībā ir tiesību uz aizstāvību realizācijas iespējas jau šajā procesa stadijā.

Lai gan vēsturiskajos kriminālprocesa modeļos personas aizstāvības funkcijas sākotnēji īstenoja tiesa, jo bieži taču “[..] viņi [tas ir, apsūdzētie – autoru piezīme] no negudrības un nezināšanas ko aplam un sev par skādi dara un runā”,[1] jau vēlākā laikā tiesībpolitisku apsvērumu dēļ šo funkciju īstenošana tika uzticēta profesionālam aizstāvim. Tomēr, jo izteiktāk bija konstatējama stabila procesuālo oponentu pozīciju nošķiršana, jo biežāk normatīvā līmenī tika noteikti dažādi piekļuves ierobežojumi lietā esošajiem materiāliem jeb, vienkāršoti izsakoties, tajos esošajai informācijai.[2] Iespējams, šādas tendences ir varas nesēju bažu atblāzma, ka, nodrošinot piekļuvi krimināllietas materiālos esošajai informācijai, persona vai tās aizstāvis to spēs izmantot par labu “nevainīguma” pierādīšanai.

Citiem vārdiem, ja persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir vienīgi brīvi manipulējams objekts, kam tāpat nav īstas nojēgas nedz par pierādījumiem, nedz par savām tiesībām, tad par vienīgo draudu šādai izmeklēšanas “interesēm” izdevīgai manipulācijai ir profesionāls aizstāvis. Proti, pēdējais, uzsākot intelektuālu sacīksti, izzinot lietā savāktos pierādījumus un atspēkojot procesa virzītāja apgalvojumus, ir spējīgs būtiski ietekmēt procesa norisi. Tādējādi jo “ļaunāk”, pēc procesu veicošo amatpersonu domām, kļūst tad, ja šādas iespējas tiktu nodrošinātas jau procesa sākuma stadijās.

Tas gan arī vēlreiz apliecina, ka fundamentāls kriminālprocesā iesaistītās personas tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību īstenošanas elements ir tiesības zināt jeb – saņemt informāciju, veikt tās intelektuālo apstrādi un pēcāk izmantot savai aizstāvībai. Tādēļ arī pilnīgi saprotama ir personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vēlme iespējami ātrāk uzzināt tos iemeslus un apsvērumus, kas bijuši kriminālprocesa uzsākšanas pamatā. Tomēr – nekā nebija – šāda informācija ir “izmeklēšanas noslēpums”, un šīs personas rīcībā tā var nonākt tikai ar procesa virzītāja piekrišanu. Šāda izmeklēšanu veicošajai amatpersonai normatīvi piešķirtā diskrecionārā vara atgādina Vinstonam Čērčilam [3] piedēvēto trāpīgo izteicienu, ka “[t]as, kurš valda pār informāciju – valda pār pasauli!”[4] Un patiesi – procesa virzītājs pilnībā kontrolē pirmstiesas kriminālprocesu, savukārt personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, un tās aizstāvim informācijas trūkuma dēļ ir “sasietas rokas”, jo bieži vien tās pat nezina, kādus pierādījumus nepieciešams atspēkot. Tādējādi tiesību uz aizstāvību efektīva un tūlītēja īstenošana kļūst visai iluzora, kas cita starpā arī ievērojami paildzina kriminālprocesu. Tomēr tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām, kas tostarp attiecas arī uz pirmstiesas kriminālprocesu,[5] ir jābūt efektīvām un praksē saprātīgi īstenojamām, ne tikai teorētiskām. Arī vienas garantijas efektivitātes trūkums var novest pie visa procesa netaisnīguma un netaisnīga rezultāta.[6]

Mūsdienās gan šo jautājumu kriminālprocesā vērtē no skatpunkta, vai gadījumā normatīvais regulējums jau tā “neparedz pārspīlētas tiesību uz aizstāvību realizācijas iespējas, kas pieļauj negodprātīgi kavēt procesu (iesniedzot pieteikumus, lūgumus un sūdzības)”.[7] Tāds skatījums atgādina jau pazīstamo “problēmu”, ka “pie visa vainīgi ir advokāti”, to acīmredzami cenšoties risināt ar dažādiem normatīvi nostiprinātiem, procesa virzītājam vien pieejamiem trumpjiem, tostarp “izmeklēšanas noslēpuma klauzulu”. Tādējādi pirmstiesas kriminālprocesa laikā noteiktie informācijas aprites ierobežojumi, kas, nereti balstoties uz procesu veicošās amatpersonas subjektīvo izpratni par informācijas atklāšanas lietderīgumu vai procesa efektivitātes sekmēšanu, pieļauj visai būtiskas atkāpes no elementārām personas pamattiesībām.

Tas nepārprotami apliecina, ka vēl pat līdz krimināllietas nonākšanai tiesā izmeklēšanas laikā savāktajai informācijai ir izšķiroša nozīme turpmākajai procesa gaitai. Tādējādi tā ir vērtība, kurai raksturīga daudzdimensionāla izpratne. Līdz ar to arī saprotama ir cīņa par piekļuvi šai lietas iznākumam izšķirošajai informācijai. Tādējādi arī ir saprotams, ka minēto izpratnes nevienprātību galvenokārt nosaka aizstāvībai noteiktie ierobežojumi ar informāciju brīvi vai vismaz bez nepamatotiem ierobežojumiem iepazīties. Citiem vārdiem sakot, šeit šobrīd ir pārcelta mūžīgās cīņas starp “individuālprincip[u] un valsts princip[u]”[8] frontes līnija.

Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmās daļas konstrukcija norāda, ka pirmstiesas izmeklēšanas ietvaros tieši procesu veicošajai amatpersonai piešķirta privilēģija krimināllietas materiālos esošo informāciju darīt zināmu pašai personai vai tās aizstāvim, vai jebkurai citai personai, tādējādi it kā samērojot valsts, sabiedrības un personas “intereses” kriminālprocesā. Tomēr, lemjot par to, kāda informācija ir izpaužama un kāda – ne, personas intereses visbiežāk gan tiek atstātas novārtā, šādu lēmumu pat nemotivējot.

Tomēr laiku pa laikam pati izmeklēšanas iestāde (izmeklētājs, tā priekšnieks u.c.) nepārprotami mēdz izpaust pirmstiesas izmeklēšanas datus, pieļaujot to izplatīšanu citiem subjektiem, tostarp arī ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, darot šo informāciju zināmu daudz plašākam personu lokam. Jādomā, ka iemesls tam ir nevis apsūdzības privilēģijas, kas pārkāpj procesuālo līdztiesību, bet gan tieši tas, ka ne visa publicitāte kaitē pirmstiesas izmeklēšanai. Turklāt arī “izmeklēšanas noslēpums” pats par sevi nav beznosacījuma kategorija, proti, būtu nepamatoti prezumēt, ka tā izpaušana visos gadījumos pārkāps normatīvajā regulējumā paredzēto aizliegumu.[9]

Līdz ar to atzīstams, ka Kriminālprocesa likuma 375. pantā ietvertā konstrukcija “izmeklēšanas noslēpums” ir saprotama divējādi un lietojama attiecībā uz dažādu personu loku. Plašākā nozīmē vārdkopa tiek attiecināta uz krimināllietas materiālos esošās informācijas izpaušanu visām personām, proti, sabiedrību kopumā, nosakot to kā ierobežotas pieejamības informāciju. Savukārt šaurākā nozīmē – tikai uz šādas informācijas izpaušanu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Citiem vārdiem sakot, būtībā šī problemātika ne ar ko neatšķiras no tās, ar ko nodarbojās starpkaru perioda procesuālisti.[10] Tomēr tas liek uzdot jautājumu, vai viens un tas pats “jēdziens” var vienlaicīgi noteikt gan ierobežotas pieejamības informācijas statusu attiecībā uz trešajām personām, gan ierobežot kriminālprocesā iesaistīto personu pamattiesības. Diemžēl jau izsenis redzams, ka visbiežāk universāls regulējums jeb mēģinājums ar “vienu šāvienu nošaut divus zaķus” ne pie kā laba nenoved, jo – kas der vienai situācijai, neder otrai, un otrādi…

Pamattiesību diskursā Latvijā vismaz pēdējos divdesmit gadus ticis atzīts, ka tiesības uz informācijas brīvību, arī tiesības saņemt informāciju, ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa, tāpēc to ierobežošana iespējama tikai, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.[11] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka “[..] Latvijas Republikas likumdošanas attīstība jau no valstiskās neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām nepārprotami pierāda likumdevēja gribu un valsts nostāju, konsekventi ievērojot starptautisko cilvēktiesību un brīvību standartus, nodrošināt indivīda tiesības uz informācijas pieejamību”.[12] Tāds viedoklis apliecina, ka tiesību uz informāciju garants citstarp ir Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā,[13] tostarp tās 10. pantā,[14] garantēto tiesību atbilstoša ievērošana.

Tādējādi, vērtējot “izmeklēšanas noslēpuma” saturu, aktuāls ir jautājums par to, kādas sev piemītošās tiesības persona īsteno, pieprasot informāciju no krimināllietā esošajiem materiāliem. Kā izrādās, atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no personas procesuālā statusa. Proti, aizstāvības īstenošanas gadījumā personas lūgums iepazīties ar lietas materiāliem tās kriminālprocesuālā statusa dēļ būs skatāms Satversmes 92. pantā garantēto tiesību tvērumā. Savukārt personu, kurām nav procesuālā statusā, tostarp, žurnālistu, tiesības iegūt informāciju, kamēr noris pirmstiesas kriminālprocess, ir jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 100. pantā garantētajām tiesībām.

Jebkurā gadījumā – būtiski, ka Latvijā tiesībām uz informāciju ir piešķirts konstitucionāls rangs, kas kā īpaši vērā ņemams un pozitīvi vērtējams (!) izņēmums citu konstitucionāli aizsargāto tiesību lokā uzsvērts arī ārvalstu tiesību pētnieku darbos, jo, kā izrādās, ne visās valstīs šīm tiesībām tiek piešķirta pienācīga vieta starp citām cilvēktiesībām.[15] Tādējādi “izmeklēšanas noslēpuma” satura izzināšanas kontekstā būtiski atminēties ne vien krimināllietas materiālos esošās informācijas nozīmi, lai aizstāvības efektīva īstenošana vispār būtu iespējama, bet arī to, ka tiesības uz to ir konstitucionāla vērtība. Un tas fundamentāli ļauj nošķirt situāciju, kāda bija starpkaru periodā Latvijā. Tamdēļ šodien tas ļauj ar pilnām tiesībām pakļaut revīzijai atklātuma principa novecojušo izpratni, kas pirmstiesas kriminālprocesam piedēvē slepenību attiecībā uz aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesībām uz informāciju.

Pievēršoties “izmeklēšanas noslēpuma” izpratnei šaurākā nozīmē, varētu piekrist apgalvojumam, ka, lai kāds arī būs citu pieejamo tiesību garantiju apjoms, ja “aizdomās turētajam, apsūdzētajam nebūs atbilstošas informācijas par viņam izvirzītajām apsūdzībām”, tiesības uz efektīvu aizstāvības īstenošanu izpaliks.[16] Tas galvenokārt balstās apsvērumā, ka par efektīvu aizstāvību nav iespējams runāt gadījumos, kad personai šķietami ir pieejami dažādi tiesiskie aizsardzības līdzekļi, taču netiek sniegts pietiekams informācijas apjoms, jo tas apdraudēšot kriminālprocesa norisi. Galu galā – ar jebkuru informāciju ir jāstrādā, tā ir jāizmanto, atspēkojot procesa virzītāju apgalvojumus.[17] Par tamlīdzīgu utilitārisma noti iekšlietu resora, tātad tajā skaitā – arī vairuma procesu veicošo amatpersonu –, viedoklī, attaisnojot “izmeklēšanas noslēpuma” nepieciešamību, liecina šāds, autoru jau iepriekš citētais apgalvojums, proti, “[..] izpaužot vienu vai otru informāciju, izmeklētājs pats var “iešaut sev kājā”, liekot noziedzniekam būt modrākam, saprast, uz kāda ceļa nonākusi izmeklēšana”.[18] Tādējādi secināms, ka Latvijā pirmstiesas kriminālprocesa norise, līdzīgi kā Krievijas Federācijā, ir “septiņiem zīmogiem apzīmogots noslēpums”.[19]

Šāds secinājums gan nav pārlieku pārsteidzošs, ja atminas autoru jau iepriekš norādīto konstatējumu, ka “izmeklēšanas noslēpuma” izcelsme Latvijas postpadomju kriminālprocesa noregulējumā visdrīzāk būtu meklējama Krievijas tiesību sistēmas juridiskajās konstrukcijās.[20] Precīzāk – Krievijas Federācijas prezidenta 1997. gada 6. marta dekrētā Nr. 188 “Par konfidenciālās informācijas saraksta apstiprināšanu” [21] (turpmāk – Dekrēts Nr. 188). Laika gaitā Dekrēts Nr. 188 vairākkārt ticis grozīts,[22] to papildinot ar izpratni par to, kas īsti būtu uzskatāma par informāciju, kas atzīstama par “izmeklēšanas un tiesvedības noslēpumu”. Nemainīgi gan palicis spēkā tas, ka Krievija turpina atzīt “izmeklēšanas noslēpuma” pielietošanas nepieciešamību kriminālprocesā. Tādējādi, mēģinot identificēt vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” ieviešanas un visnotaļ īpatnās piemērošanas prakses cēloņus Latvijas kriminālprocesā, bez ievērības nebūtu atstājami dažu Krievijas kriminālprocesa tiesību pētnieku skaidrojumi un viedokļi.

Mēģinot izzināt “izmeklēšanas noslēpuma” vietu Krievijas kriminālprocesuālajā regulējumā un piederību kādai no tiesību nozarēm, secināms, ka īstas skaidrības par to nav arī Krievijas tiesībzinātnieku vidū. Tiesa, zināmas novitātes šajā jautājumā ievieš Krievijas tiesību zinātnieku paustais apgalvojums, ka Krievijā šī vārdkopa tiek atzīta par informācijas (citviet arī – informatīvo) tiesību institūtu.[23] Proti, vārdkopa tiek plaši pielietota Krievijas informācijas tiesību [24] speciālistu vidū, to uzskatot par jēdzienu, kura tiesības uz eksistenci netiek apšaubītas.[25] Tomēr, kā autori jau to uzsvēruši iepriekš, Krievijā pazīstamais informācijas tiesību jomas saturs būtiski atšķiras no tā, ko ar to saprot citviet Eiropā.[26] Turklāt par to, ka tieši informācijas tiesību jomā meklējama “izmeklēšanas noslēpuma” izpratne, liecina arī studentiem piedāvāto kursu katalogs. Proti, “izmeklēšanas noslēpuma” satura izzināšana kā viena no dienesta informācijas veidiem augstākās izglītības mācību iestādēs Krievijā tiek īstenota studiju kursā “Informācijas tiesības”.[27]

Iedziļinoties “izmeklēšanas noslēpuma” kā informatīvo tiesību jēdziena saturā, konstatējams, ka autoritatīvu Krievijas tiesību zinātnieku ieskatā vārdkopa raksturo vienu no dienesta noslēpuma, tātad – ierobežotas pieejamības informācijas –, veidiem, kas iegūstams vai tiek radīts noteikta veida darbībās – noziegumu izmeklēšanas procesā, un ko izmanto attiecīgo institūciju darbinieki izmeklēšanas laikā.[28] Šaubas par to, ka šī definīcija varētu tikt uzskatīta par pilnīgu, raisa apstāklis, ka Krievijā izmeklēšana noris divos posmos – izziņa un izmeklēšana –, tādējādi liekot vaicāt, uz kuru no posmiem “izmeklēšanas noslēpums” atbilstoši definētajai izpratnei attiecināms. Risinot nevienprātību par definējuma robežām, minētā autore piedāvājusi “izmeklēšanas noslēpumu” attiecināt vienīgi uz sākotnējo posmu jeb izziņu.[29]

Lai gan Latvijas postpadomju kriminālprocesa noregulējums pirmstiesas stadiju vairs neparedz dalīt izziņas un izmeklēšanas posmos, tomēr šeit vietā atgādināt autoru jau iepriekš pausto viedokli, ka par “izmeklēšanas noslēpumu” drīzāk būtu atzīstama izmeklēšanas metodes vai procesuālā taktika, kas aizsargājama no nepamatotas un priekšlaicīgas izpaušanas.[30] Tas skaidrojams ar to, ka atsevišķos gadījumos šāda nepieciešamība pēc slepenības varētu tikt attaisnota ar kriminālprocesa sevišķo sarežģītību vai tādiem apstākļiem kā organizētu grupējumu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, lielu skaitu liecinieku vai cietušo u.tml. Proti, šādās situācijās pierādījumu iegūšana apsūdzību celšanai varētu būt ne vien laikietilpīga, bet arī procesu veicošajām amatpersonām varētu nākties novērst mākslīgi radītus šķēršļus pierādījumu slēpšanai vai iznīcināšanai.[31] Līdzīgs secinājums, analizējot “izmeklēšanas noslēpumu”, pausts arī Krievijas tiesību zinātnē, norādot, ka slepenība un konspiratīvisms ir principi, kas raksturīgi operatīvajai darbībai, nevis procesuālām darbībām, kas tiek veiktas saskaņā ar Krievijas kriminālprocesu regulējošajiem normatīvajiem aktiem un saskaņā ar konstitūciju.[32] Tomēr jāuzsver, ka pieļaujamās atkāpes no atklātības pret kriminālprocesā iesaistīto personu un tās tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem nedrīkstētu būt pārāk plašas. Turklāt, ņemot vērā, ka jebkura šāda atkāpe var skart personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesības, to pieļaušanai vajadzētu būt motivētai, lai novērstu patvaļīgu vai formālu kriminālprocesu veicošās amatpersonas diskrecionārās varas izmantošanu.

Taču Krievijas tiesību zinātnieku vidū pastāv arī citāds viedoklis attiecībā uz “izmeklēšanas noslēpuma” piederību kādai no tiesību nozarēm, proti – “izmeklēšanas noslēpums” esot viens no nozīmīgākajiem kriminālprocesuālo tiesību institūtiem un juridiskajā literatūrā plaši izmantota zinātniska kategorija. Vienlaikus gan šī viedokļa autore ir secinājusi, ka jautājums par “izmeklēšanas noslēpuma” “jēdzienu” un sastāvu joprojām ir ļoti pretrunīgs un kopumā slikti izprotams.[33] Pievēršoties vārdkopas saturam, minētā autore sniegusi arī “izmeklēšanas noslēpuma” definējumu – tā esot dokumentēta konfidenciāla un slepena informācija jeb dati, kas atrodas konkrētas krimināllietas materiālos un kuras priekšlaicīga izpaušana var kaitēt kriminālprocesa, valsts, sabiedrības, pirmstiesas izmeklēšanas, kriminālprocesa dalībnieku un citu fizisko un juridisko personu tiesībām un likumīgajām interesēm.[34] Tā saturu veidojot krimināllietas materiālos esošā informācija, uz kuru attiecināmas dažāda veida ar likumu noteiktu informācijas un/vai noslēpumu kategoriju aizsardzības prasības.[35]

Analizējot šo “kriminālprocesuālo tiesību institūtu”, minētā viedokļa autore pat izstrādājusi “izmeklēšanas noslēpumu” saturošu informāciju veidojošās pazīmes – “[..] (1) nezināma informācija, (2) brīvas piekļuves neesamība tai un (3) šīs informācijas aizsargājamība.”[36]

Konkretizējot katru no nosauktajām pazīmēm, šī viedokļa autore norādījusi, ka ar “nezināmu informāciju” ir saprotama tāda informācijas kvalitāte, kas atspoguļo trešo personu zināšanu trūkumu par noteikta veida informācijas esamību un saturu. Brīvas piekļuves neesamība kā viena no slepenības pazīmēm, savukārt nozīmējot to, ka personai, kurai nav attiecīgu pilnvaru, nav tiesību iepazīties, iznīcināt, sagrozīt, pārveidot, izmantot, kopēt, apkopot informāciju, kas veido noslēpumu. Visbeidzot – pazīmei “informācijas aizsargājamība” atbilstot tāda informācija, kuru raksturo tas, ka tai ir noteikts īpašs piekļuves un izmantošanas režīms, kura mērķis ir novērst informācijas noplūdi, zādzību, nozaudēšanu, sagrozīšanu, viltošanu; novērst indivīda, sabiedrības, valsts drošības apdraudējumu; novērst neatļautas darbības ar informāciju, tostarp jebkura cita veida nelikumīgu iejaukšanos informācijas resursos un informācijas sistēmās, nodrošinot dokumentētas informācijas tiesisko režīmu. Šīs pazīmes uzdevums esot aizsargāt pilsoņu konstitucionāli nostiprinātās tiesības nodrošināt privātās dzīves noslēpuma aizsardzību un personas datu konfidencialitāti; saglabāt valsts noslēpumu vai dokumentētas informācijas konfidencialitāti.[37] Tomēr jāatzīst, ka tamlīdzīgu pazīmju noteikšana “izmeklēšanas noslēpuma” robežas skaidrākas nepadara, un šis ir bijis vienīgi kārtējais ne pārlieku veiksmīgais mēģinājums definēt nedefinējamo.

Jānorāda, ka Krievijas tiesību zinātnieki ir mēģinājuši ne tikai izstrādāt “izmeklēšanas noslēpumu” saturošu informāciju veidojošās pazīmes, bet arī klasificēt pirmstiesas kriminālprocesā (Krievijā – iepriekšējā izmeklēšanā) cirkulējošo informāciju, kura, iespējams, būtu ietilpināma “izmeklēšanas noslēpuma” saturā. Tādējādi, gan nepretendējot uz tās pilnīgumu, ir tikusi piedāvāta šāda klasifikācija:

– informācija, kas iegūta vai radīta, izmantojot kriminālistiskās metodes un līdzekļus, tostarp operatīvās izstrādes materiāli un dažādas uzziņas, piemēram, dati par meklēšanā esošām personām, notiesātajiem, apcietinājumā esošām personām, neidentificētiem līķiem u.c.;

– organizatorisku un vadības dokumentu kopums, ieskaitot tos, uz kuriem ir atzīme “dienesta lietošanai”;

– informācijas kopums, kas tiek savākts par personālu, tostarp par to, kas parādās darbinieku personiskajās lietās;

– informācija, ko izmeklēšanas un izziņas iestādes savākušas konkrēta nozieguma notikuma iepriekšējās izmeklēšanas laikā;

– informācija par aizsargājamām personām un valsts īstenotajiem aizsardzības pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 2004. gada 20. augusta federālo likumu Nr. 119-FZ “Par cietušo, liecinieku un citu kriminālprocesa dalībnieku valsts aizsardzību” un citiem Krievijas Federācijas normatīvajiem aktiem;

– informācija, ko ievāc operatīvās izmeklēšanas struktūras, veicot operatīvās izmeklēšanas darbības un administratīvās pārbaudes darbības, ko veic, lai apkarotu noziedzību, pamatojoties uz 1995. gada 12. augusta federālo likumu Nr. 144-FZ “Par operatīvo- meklēšanas pasākumi”;

– kā arī cita informācija.[38]

Neizsmeļošs “izmeklēšanas noslēpuma” saturā ietilpināmās informācijas apjoms, ko ilustrē izteikums “kā arī cita informācija”, jebkādus vārdkopas definēšanas mēģinājumus būtībā padara par bezjēdzīgiem.

Apkopojot minēto, atzīstams, ka Krievijas tiesību zinātnieki nav spējuši vienoties kaut vai tikai par “izmeklēšanas noslēpuma” piederību kādai no tiesību nozarēm, kas, autoru ieskatā, varētu būt skaidrojama ar jau iepriekš minēto vēlmi ar vienu jēdzienu regulēt divas dažādas lietas. Šis apstāklis, kā arī tas, ka nav panākts konsenss par to, kas tad galu galā ir “izmeklēšanas noslēpums” – tikai vārdu savienojums [39] vai tomēr atsevišķs tiesību institūts [40] –, mudina uzskatīt, ka īstenībā pilnīgi likumsakarīgi tā piemērošana Krievijā tiecas ārpus kriminālprocesuālā noregulējuma tvēruma. Tādējādi “izmeklēšanas noslēpums” ir universāli pielietojams ne tikai situācijās, kad pēc tā patiesa nepieciešamība, bet arī – “kad tā vienkārši ir vieglāk”. Kaut kas tamlīdzīgs vērojams arī Latvijā.

Vienīgajā Latvijā sastopamā “izmeklēšanas noslēpuma” skaidrojumā, līdztekus Kriminālprocesa likumā noteiktam, norādīts, ka tas saprotams kā “[..] aizliegums izpaust izmeklēšanas datus. To nodošana atklātībā var notikt tikai ar izziņas iestādes priekšnieka vai prokurora atļauju.”[41] Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmajā daļā savukārt norādīts, ka par “izmeklēšanas noslēpumu” esot atzīstami visi krimināllietā esošie materiāli. Autori jau iepriekš vērsa uzmanību uz to, ka šāda izpratne arī tiesu praksē noraidīta kā aplama.[42] Jebkurā gadījumā – neviens no šiem skaidrojumiem nevieš lielāku skaidrību par “izmeklēšanas noslēpuma” saturu vai piemērošanas robežām.

Minētais savukārt rada nepieciešamību atgriezties pie jau iesākumā secinātā, ka šis tiesību uz informāciju ierobežojums jeb “izmeklēšanas noslēpums” skatāms ne tikai šauri, proti, no kriminālprocesa dalībnieku perspektīvas, kas vairumā gadījumu attiecībā uz tiesībām iepazīties ar informāciju pauž krasi atšķirīgus viedokļus par atklātības principa izpausmēm procesā un lietas materiālu pieejamību. Proti, šis jēdziens tulkojams arī plašāk – no sabiedrības tiesību saņemt būtisku informāciju prizmas –, kuru galvenokārt praksē īsteno žurnālisti, plašsaziņas līdzekļi un sabiedriskās organizācijas, kas vairāk vai mazāk pilda tā dēvētā “sargsuņa” lomu.

Taču tādā gadījumā, tiem pašiem vēžiem esot vienīgi citā kulītē, savu aktualitāti saglabā arī autoru iepriekš uzsvērtā vēl starpkaru perioda kriminālprocesuālistu aplūkotā atklātības principa problemātika.[43] Bet, ja tas ir tā, tad uzdodams jautājums, kamdēļ kriminālprocesuālā atklātības principa izmantojamības un attiecināmības intensitāti pirmstiesas kriminālprocesuālajā stadijā bija jāaizstāj ar strīdīgo tukšformulu “izmeklēšanas noslēpums”. Iespējams, atkārtojoties, autori tomēr vēlreiz vēlas uzsvērt, ka problēmas pamatbūtība palikusi nemainīga vismaz vēl kopš Jaunajiem laikiem, proti, ciktāl procesuālās atklātības princips ir izmantojams attiecīgajā kriminālprocesa stadijā. Savukārt 21. gadsimtam raksturīgā izpratne par cilvēktiesību standartiem jau ir nepārprotami ir apliecinājusi, ka atklātības principa robežas šodien ir ievērojami paplašinātas arī pirmstiesas kriminālprocesā. Bet par to sīkāk tālāk, ielūkojoties Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

Analizējot “izmeklēšanas noslēpumu” kopsakarā ar Satversmes 100. pantā garantētajām sabiedrības tiesībām uz informāciju, norādāms, ka līdztekus likumdevēja un politiķu darba vērtēšanai žurnālistu slejās itin bieži tiek tiražētas ziņas par visdažādākā mēroga un nozīmes kriminālprocesiem – gan vēl izmeklēšanā esošiem, gan jau tādiem, kas nodoti tiesai.

“Izmeklēšanas noslēpuma” atrunas piemērošanas kontekstā sevišķi būtisks ir medijos pieejamos ziņu apjoms par pirmstiesas kriminālprocesa stadijā atklāto, kad, kā it bieži tas notiek praksē, persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, no plašsaziņas līdzekļiem uzzina par konkrēto lietu vairāk nekā pats procesa virzītājs darījis zināmu. Attiecīgi aktuāls kļūst jautājums – ja kriminālprocesā iesaistītajai personai tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, jo sevišķi – ar aizdomu pamatošanai savākto pierādījumu apjomu –, procesa virzītāja subjektīvu apsvērumu dēļ vairumā gadījumu tiek liegtas, tad kāpēc gan plašsaziņas līdzekļiem nereti kļūst zināms daudz lielāks informācijas apjoms, kuras saturs līdzvērtīgi būtu uzskatāms par “izmeklēšanas noslēpumu”. Lai gan administratīvo tiesību zinātnē attīstīts demokrātiskai valsts iekārtai raksturīgais sabiedrības līdzdalības valsts pārvaldē institūts, kas visbiežāk īstenojams, vēršoties valsts pārvaldē ar iesniegumu, nebūtu pamata uzskatīt, ka šo tiesību izmantošana prevalētu pār procesā iesaistītās personas tiesībām, piemēram, uz privāto dzīvi vai tikt uzskatītai par nevainīgu.

Tādējādi sabiedrības tiesības būt informētai par norisēm tajā, no vienas puses, un kriminālprocesā iesaistīto personu tiesību aizsardzība, no otras puses, ir faktiskais interešu krustpunkts, kas Latvijā sastopamo “izmeklēšanas noslēpumu” neļauj viennozīmīgi uzskatīt nedz par kriminālprocesuālo tiesību “institūtu”, nedz arī par administratīvo tiesību “institūtu”. Proti, tādas personas, kas nav kriminālprocesa dalībnieks, informācijas pieprasījums valsts pārvaldei [44] ir materiālo un procesuālo administratīvo tiesību regulācijas priekšmets. Turpretim kriminālprocesā iesaistītā persona, jo sevišķi – kurai ir tiesības uz aizstāvību –, atļauju iepazīties ar lietas materiāliem var saņemt, īstenojot kriminālprocesuālās tiesības. Tādējādi atsauces izdarīšana uz “izmeklēšanas noslēpumu” kā vienīgi kriminālprocesam raksturīgu informācijas klasifikācijas paveidu ir iespējama, vienīgi pieņemot kriminālprocesuālu lēmumu. Tas ir, procesa virzītājs, īstenojot kriminālprocesuālās funkcijas, pieņem lēmumu kriminālprocesa ietvaros.[45]

Visos citos gadījumos “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” izmantošana tiecas ārpus kriminālprocesa, kura norise regulējama atbilstoši Kriminālprocesa likumam, ietvariem un kļūst par administratīvo tiesību vērtējumam pakļautu jautājumu. Aplūkotā problēma ir fundamentāli svarīga, mēģinot izprast vārdkopas “izmeklēšanas noslēpuma” nepieciešamību kriminālprocesā vispār. Proti, tā uzskatāmi parāda, ka par “izmeklēšanas noslēpumu” jeb tiesību uz informāciju ierobežošanu tiešām būtu pamatoti runāt vien tajos gadījumos, kad informācija jeb krimināllietas materiāli tiek pieprasīti “uz āru”, tas ir, ārpus kriminālprocesa ietvariem, liekot izsvērt, vai šīs informācijas izpaušana nebūs apdraudējums kriminālprocesā iesaistītās personas tiesībām un interesēm.

Attiecībā uz kriminālprocesā iesaistītajām personām, ņemot vērtā iespējamo būtisko ietekmi uz pamattiesību nodrošināšanu, būtu nepieciešams detalizētāks regulējums tieši atklātības principa kontekstā, konkrēti nosakot, kādu informāciju personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, var izpaust, kādu ne, turklāt to motivējot. Diemžēl gan jākonstatē, ka Latvijas tiesību zinātnē diskusijas par šo apstākli, cenšoties kaut attāli izprast “izmeklēšanas noslēpuma” būtību, ir izpalikušas, pilnīgi nepamatoti pieņemot uzskatu, ka tukšformula “izmeklēšanas noslēpums” galvenokārt ir vērsta uz to, lai pēc iespējas ilgāk pašu procesā iesaistīto personu turētu neziņas miglā par to, uz kā pamata kriminālprocess vispār ticis uzsākts, proti, kādi pierādījumi ir par pamatu pret šo personu vērstajām aizdomām.

Krievijas Federācijā “izmeklēšanas noslēpuma” satura izpratnē, kā uzsvērts tiesību literatūrā, trūkstot konsekvences un viengabalainības.[46] Tomēr minētā kontekstā šādu secinājumu var attiecināt arī uz “izmeklēšanas noslēpuma”, kas, autoru ieskatā, dēvējama nekā citādi kā par vārdkopu, satura izpratni Latvijā. Proti, iztrūkstot nepārprotamam un šajā jautājumā precīzam tiesiskajam regulējumam, jebkādas teorētiskas apceres par šo “izmeklēšanas noslēpuma klauzulu” ir vienīgi norādījumi par jābūtību.

Šāda prakses īpatnība, formāli uzlūkojot likuma prasību saturu par tiesībām kriminālprocesā iesaistītajai personai iepazīties ar lietā esošo informāciju, raksturīga arī austrumu kaimiņvalsts tiesību normu piemērotajiem. Proti, Krievijā tiesības iepazīties ar pirmstiesas izmeklēšanas laikā iegūtajiem datiem bieži vien tiek ierobežotas, aizbildinoties ar to, ka tas varot traucēt krimināllietas sākotnējo izmeklēšanu vai aizskart kādas neidentificētas, abstraktas intereses.[47] Nebūtu noliedzams, ka procesa virzītāja uzdevums būtu raudzīties, lai persona ar lietā jau esošajiem pierādījumiem nevarētu veikt kādas manipulācijas, tostarp tos iznīcinot vai pārveidojot, tomēr liegums brīvi piekļūt lietas materiāliem ir acīmredzama slepenības principa pazīme,[48] kura nepieciešamība pirmstiesas izmeklēšanas laikā mūsdienu kontinentālās Eiropas kriminālprocesa modelī ir visnotaļ apšaubāma.

Autori secina, ka minētais ir nopietns signāls vērtēt to, vai normatīvajā regulējumā vispār būtu atvēlama vieta tādām tiesību normām, par kuru saturu un piemērošanas robežām nedz pats likumdevējs, nedz tās piemērotāji nav vienisprātis. Turklāt īpašu bīstamību raisa apstāklis, ka “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” piemērotāju uzskati par cilvēktiesību standartiem un kriminālprocesuālajām garantijām ir fundamentāli atšķirīgi. Autoru ieskatā, arī šis apstāklis būtu vērtējams plašāk, noskaidrojot Eiropas Cilvēktiesību viedokli par vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums” un ar tās piemērošanu aizskartajām cilvēktiesībām.

[1] Ābers B. Vidzemes zemnieku stāvoklis 19. gs. pirmajā pusē. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1936, 199. lpp.

[2] Skat. arī: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280051-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viizmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2022. gada 5. janvārī].

[3] Vinstons Čērčils (Sir Winston Leonard Spencer-Churchill, 1874–1965) – Apvienotās Karalistes premjerministrs no 1940. gada līdz 1945. gadam un no 1951. gada līdz 1955. gadam. Bija arī armijas virsnieks, rakstnieks un gleznotājs. 1953. gadā V. Čērčilam piešķirta Nobela prēmija literatūrā.

[4] Смирнов A. Российский уголовный процесс: от заката до рассвета. Pieejams: https://pravo163.ru/rossijskij-ugolovnyj-process-ot-zakata-rassveta/ [aplūkots 2021. gada 21. oktobrī].

[5] Skat. Latvijas Republikas Satversmes 92. pants: Tiesības uz taisnīgu tiesu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 31. lpp.

[6] Latvijas Republikas Satversmes komentāri: VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Aut. kol. J. Rudevskis, E. Levits, J. Briede u. c. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 125. lpp.

[7] Kūtris G. Eksperta viedoklis (kopsavilkums) par kriminālprocesa normatīvajā regulējumā paredzēto tiesību uz aizstāvību realizācijas iespējām. 2. lpp. Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29451-AtlBxKnJUKS_eozpVhLBw8vleYuHwXBc.pdf [aplūkots 2022. gada 3. janvārī]. Skaidrības labad jāpiebilst, ka minētais jautājums bija ietverts ekspertam uzdotā darba uzdevuma formulējumā.

[8] Kriminālprocess (pēc lekcijām, lasītām Latvijas Universitātē 1931. g.): 1.–18. lekcija. Rīga: Herolds, 1932, 21. lpp.
Katalogos izdevums norādīts bez autora, tomēr, salīdzinot lekcijas ar prof. P. Minca “Ekstrordināro krimināljustīciju”, var secināt, ka tās ir paša P. Minca lekcijas.

[9] Перетятько M. Н., Ерёмин Ю. А. Тайна следствия и права человека: культура правоприменения. Правовая культура, 2016, № 3 (26), с. 92.–100.

[10] Skat. plašāk: Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 29.–31. lpp.

[11] Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedums lietā “Par Ministru kabineta noteikumu Nr. 46 “Noteikumi par vadības līgumiem” atbilstību Informācijas atklātības likumam” Nr. 04-02(99), 1. punkts.

[12] Turpat.

[13] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[14] Cilvēktiesību konvencijas 10. pants “Izteiksmes brīvība” paredz ikviena tiesības brīvi izteikties, saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.

[15] Skat., piemēram, Verpeaux M. Freedom of expression in constitutional and international case law. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 2010, p. 178–179.; Carpanelli E. State Secrecy and Human Rights Violations. [B.v.], Università degli Studi di Milano-Bicocca Scuola di Dottorato in Scienze Giuridiche Curriculum in Diritto Internazionale, 2019, p. 193.

[16] Перетятько M. Н., Ерёмин Ю. А. Тайна следствия и права человека: культура правоприменения. Правовая культура, 2016, № 3 (26), с. 92.–100.

[17] Sal. Перетятько M. Н., Ерёмин Ю. А. Тайна следствия и права человека: культура правоприменения. Правовая культура, 2016, № 3 (26), с. 92.–100.

[18] Bole S. Par izmeklēšanas noslēpumu, izmeklēšanas gaitu un sabiedrību. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/278723-par-izmeklesanas-noslepumu-izmeklesanas-gaitu-un-sabiedribu/ [aplūkots 2021. gada 21. septembrī].

[19] Перетятько M. Н., Ерёмин Ю. А. Тайна следствия и права человека: культура правоприменения. Правовая культура, 2016, № 3 (26), с. 92.–100.

[20] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280145-turpinajums-viii-vardkopas-izmeklesanas-noslepums-jedzieniskas-nozimes-meklejumi-kriminalprocesa-ref/ [aplūkots 2022. gada 3. janvārī].

[21] Указ Президента РФ от 6 марта 1997 г. № 188 “Об утверждении Перечня сведений конфиденциального характера”. Вестник Высшего Арбитражного Суда Российской Федерации. № 5 от 1 мая 1997 г. Законодательство и официальные документы. Собрание Законодательства Российской Федерации. Официальные электронные версии бюллетеней. № 3. Pieejams: https://www.szrf.ru/szrf/docslist.php?md=0&nb=107&year=&issid=1071997005000&div_id=104 [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[22] Ibid.; Указ Президента РФ от 6 марта 1997 г. № 188 (В редакции указов Президента Российской Федерации от 23.09.2005 г. № 1111; от 13.07.2015. г. № 357) “Об утверждении Перечня сведений конфиденциального характера”. Pieejams: http://www.kremlin.ru/acts/bank/10638 [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[23] Skat., piemēram: Камалова Г.Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 156.–159. Skat. pretēju viedokli: Сидорова Е. И. Понятие и состав следственной тайны. Вестник Воронежского института МВД России, 2007, № 3., с. 54–56.

[24] Informācijas tiesības mūsdienās ir relatīvi jauna tiesību nozare, kas pēta jautājumus par informācijas apriti, izmantošanu un aizsardzību pret nesankcionētu izpaušanu. Tās pamatprincips ir brīva pieeja informācijai, kas samērojams ar personas tiesībām uz privātumu, kā arī īpašumtiesībām.

[25] Sal. Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 156.–159.

[26] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280202-turpinajums-ix-vardkopas-izmeklesanas-noslepums-jedzieniskas-nozimes-meklejumi-pecreformas-periods/ [aplūkots 2021. gada 29. decembrī].

[27] Skatīt, piemēram, Кулакова С. А. Практикум по информационному праву России. Pieejams: http://elibrary.sgu.ru/uch_lit/123.pdf [aplūkots 2021. gada 8. decembrī].

[28] Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/analiz-ponyatiya-i-soderzhaniya-tayny-sledstviya [aplūkots 2021. gada 8. decembrī].
Minētās publikācijas autore Gulfija Gafijatovna Kamalova (Гульфия Гафиятовна Камалова) ir asociētā profesore informācijas tiesībās. Udmurtijas Valsts universitātes Informācijas drošības vadības katedras vadītāja. Ieguvusi tiesību zinātņu doktora grādu. Vairāk nekā 120 zinātnisku rakstu un izglītojošu publikāciju autore. Pieejams: https://f-ipsub.udsu.ru/struktura-ipsub/kafedry-ipsub/kafedra-informatsionnoj-bezopasnosti-v-upravlenii [aplūkots 2021. gada 8. decembrī].

[29] Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 157.

[30] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats “izmeklēšanas noslēpuma” problemātikā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279651-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-i-visparigs-ieskats-iz/ [aplūkots 2021. gada 20. oktobrī].

[31] Skat. arī: 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 59.

[32] Перетятько M. Н., Ерёмин Ю. А. Тайна следствия и права человека: культура правоприменения. Правовая культура, 2016, № 3 (26), с. 92.–100.

[33] Turpat.

[34] Сидорова Е. И. Понятие и состав следственной тайны. Вестник Воронежского института МВД России, 2007, № 3., с. 54–56.

[35] Turpat.

[36] Turpat.

[37] Turpat.

[38] Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 157.

[39] Skat., piemēram: Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 156.–159. Skat. pretēju viedokli: Сидорова Е. И. Понятие и состав следственной тайны. Вестник Воронежского института МВД России, 2007, № 3., с. 54–56.

[40] Сидорова Е. И. Понятие и состав следственной тайны. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/ponyatie-i-sostav-sledstvennoy-tayny [aplūkots 2021. gada 1. decembrī].

[41] Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīcu. Rīga: Nordik, 1998, 175. lpp. Definīcijas autors – Mg. iur. Gunārs Kūtris.

[42] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 29. decembrī].

[43] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280002-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-v-izmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 15. decembrī].

[44] Saskaņā ar likuma “Par policiju” preambulu policijas iestādes veido daļu no valsts pārvaldes, tādējādi pildot ne tikai Kriminālprocesa likumā paredzētās funkcijas, bet arī īstenojot daudz plašāku valsts pārvaldes pilnvaru apjomu. Līdzīgi tas sakāms par prokuratūru, kas gan nav atzīstama par valsts pārvaldes iestādi šī jēdziena šaurākajā izpratnē, bet atbilstoši Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedumā lietā “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam” paustajām atziņām atsevišķos gadījumos arī prokuratūra var pildīt valsts pārvaldes funkcijas.

[45] Skat. arī Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Otrais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 124. lpp.

[46] Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 158.

[47] Turpat.

[48] Skat. plašāk: Сидорова Е. И. Понятие и состав следственной тайны. Вестник Воронежского института МВД России, 2007, № 3., с. 54–56.

6
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
XIV. “Izmeklēšanas noslēpums” Eiropas Cilvēktiesību tiesas perspektīvā
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
XIII. “Izmeklēšanas noslēpums” mūsdienās – kā starpdisciplināru nozaru strīdus priekšmets?
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
XII. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (nobeigums)
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
XI. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (turpinājums)
Ainārs Dimants
Eseja
Otra vecākā profesija – būtiski atšķirīga, bet tāpat grūti regulējama
Žurnālistika, tāpat kā izlūkošana, zināma kā otra vecākā profesija, jo abas nodarbojas ar informācijas – šī vārda plašā nozīmē, ietverot arī viedokļus un izklaidi, – vākšanu, atlasi, pārbaudi, apstrādi, veidošanu, ...
AUTORU KATALOGS