DOMNĪCA ESEJA

2. Augusts 2022 / 14:00

Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls
I. Kopsavilkums
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
ZAB “Rusanovs & Partneri” 

Ja uz kriminālprocesu raugās kā uz lielāka vai mazāka cilvēciskā prāta radītu mākslīgu konstruktu, tad attiecībā uz dažādu vēsturisko periodu Latvijas likumdevējiem gluži vietā ir pazīstamais izteikums, ka “ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli”. Taču, kā zināms no mitoloģijas un reliģijas filozofijas, tad elles saimniekam velnam ir bijis arī cits visnotaļ izplatīts apzīmējums – haoss. Kāds modernāks, lai arī ne pārāk populārs, krievu filozofs (tādēļ autori nejauks lasītāju prātus) to nodēvēja vēl piezemētāk, taču pavisam droši – visiem saprotami – haltūra. Ja nule kā norādītie adjektīvi šķiet pārāk vecmodīgi un tādēļ obskūri [1], tad mūsdienīgāk un smalkāk intelektuālu haltūru varētu arī nodēvēt par intelektuālu (šajā gadījumā – teorētisku) eklektiku [2], kas būtiskas lietas (šajā gadījumā – kriminālprocesuālo tiesību institūtus) uz līdzenas vietas prot padarīt burtiski ķīselīgas, nolemjot tiesību normu interpretus-ekseģētus [3] gluži vai Sīzifa darbam [4], vienīgi akmens vietā bezjēdzīgi uz priekšu un atpakaļ stumdot glumus želejveida recekļus, katru reizi nonākot pie viena un tā paša rezultāta. Proti, ka tiek apmierinātas vienīgi varas pozīcijā atrodošās utilitāras vai jelkādas citas šaurā konjuktūrā balstītas intereses, nevis panākts cerētais rezultāts. Savukārt jebkuru eklektiku pirmām kārtām raksturo attiecīgā jēdzieniskā satura antinomiskums [5], kas interpretācijas rezultātu jau sākotnēji padara par lietošanai nederīgu. Taču šo eklektiku nemitīgi pavadošā kognitīvā disonanse [6] ir ne tikai spējīga prasīgākus ļaudis gluži vai iedzīt neirozē, bet arī būtiski degradē vēlamo rezultātu. Šajā gadījumā – ātrāku un efektīvāku kriminālprocesu, ap kuru nu jau vairāk kā trīs desmitgades notiek patiesi apnicīgs un nogurdinošs riņķa dancis.  

Teiktais nenozīmē, ka ikkatrs likums obligāti būtu jāraksta vienīgi tiesību zinātniekiem vai vismaz loģikas mākas pārzinātājiem. Galu galā arī zinātnieki ir dažādi, un arī loģikas kārtulu zināšana reizēm var tikt izmantota negodprātīgām intelektuālām manipulācijām. Teiktais drīzāk nozīmē, ka likumi, un it īpaši tik svarīgs – kā kriminālprocesa likums, būtu jāraksta tiem (vai vismaz jāvēršas pie viņiem pēc padoma), kas jebkuru izpētes priekšmetu prot uzlūkot kā fenomenu ar tam gluži dabiski piemītošajām kultūrvēsturiskajām saknēm un tieši šīm iemesla dēļ tikpat dabiskām saitēm ar tagadni un nākotni. Tas nodrošinātu jebkura fenomena, neraugoties uz gadsimtiem ilgās ģenēzes gaitā vietām jelkādu juku laiku līdzi nesto turbulenci [7], fundamentālāko pamatprincipu saglabāšanu tagadnes un nākotnes vārdā. Tas būtu pilnīgi pietiekami. Tādēļ tā nu ir sanācis, ka iepriekš vēsturiski visos laikos, sākot no 12. gadsimta, kriminālprocesa teorijas un doktrīnas radītāji un rakstītāji bijuši ne tikai vispusīgi izglītoti, bet arī dziļas kultūras cilvēki. Lai gan, objektīvi raugoties, nav jau arī nekā tik sarežģīta šajās attiecīgi nedaudz plašākas zināšanas paģērējošās pamatpatiesībās. Un tas jo vēl vairāk pastiprina neizpratni, kādēļ būtībā tik acīmredzamas lietas netop tikpat vienkārši uztvertas un vienlaikus pienācīgi materializētas jeb pozitivētas Latvijas kriminālprocesa tiesību normās.

Viena no šīm fundamentālākajām patiesībām ir tā, ka kopš senseniem laikiem jebkādā cilvēku kopienā aizliegtās vai citādi nosodāmās darbībās jeb mūsdienu izpratnē – noziegumā (šobrīd nepiekasīsimies pie jēdzieniem un to semantiskās [8] jēgas atklāsmēm!) aizdomās turēto (tajā skaitā, uz karstām pēdām jeb pie rokas pieķerto) kāds vai kādi stiepa pie tiesneša (tiesas) – šobrīd neatklāsim un neanalizēsim arī šī senā institūta leģitimācijas avotu un saturu visdažādākajos vēstures periodos un vietās – un apsūdzēja. Bija laiki, kad tam pašpietiekama bija vienīga skaļa bļaušana (varbūt pat – neartikulēta, aprobežojoties ar pirksta radīšanu uz ļaundari). Tomēr tā jau bija apsūdzība. Tam sekoja parašām jeb tradīcijai atbilstošas procedūras, kuru tehniskās nianses arī pašreiz nebūtu īsti relevantas. Neaplūkosim tagad arī pierādījumu un pašas pierādīšanas toreizējo teoriju (drīzāk – praksi)! Tā ar vislielāko varbūtību mūsdienu lasītājam pilnīgi pamatoti varētu šķist tumsonīga vai pat smieklīga. Taču svarīgs šeit ir pamatprincips, kas ir palicis nemainīgs. Jau no apsūdzēšanas jebkādā no formām paša pirmā brīža prezumētais ļaundaris tiek vajāts, proti, pakļauts vairāk vai mazāk svinīgai, tomēr acīmredzami degradējošai ceremonijai (mūsdienu juridiskajā valodā izsakoties – lielākiem vai mazākiem tiesību ierobežojumiem, kas izpaužas kā visdažādākie personiskie apgrūtinājumi, liegumi, neērtības utt., kas kopumā nenoliedzami dažādas intensitātes pakāpē manifestējas kā viņam nodarītās morālās (fiziskās?) ciešanās līdz pat pašām minētās procedūras beigām).

Šeit gan ir būtiskas dažas tehniskas nianses, kam varētu būt nozīme, vēlāk aplūkojot jau atsevišķu moderno kriminālprocesu modeļu filozofiju. Proti, tas ir jautājums, kas virza jeb veic šo vajāšanu (aizsteidzoties notikumiem priekšā, atjautīgāks lasītājs visdrīzāk jau pats noģidīs, ka autori šeit gluži vai kā ar sētas mietu dod mājienu, ka runa ir par mūsdienu kriminālprocesuālo tiesību institūta kriminālvajāšana vēsturiski nemainīgo arhetipu [9] (ja lasītājs vēlas – prototipu [10]). Proti, izrādās, ka ir tikai divi atbilžu pamata varianti.

Pirmais. Kriminālvajāšanu (lasīt: tiesas izziņu un tiesas iepriekšējo izmeklēšanu) veic pats tiesnesis (tiesa), iespējams, uzticot zināmus palīgdarbus sev uzticamiem lietpratējiem, iespējams, bruņotiem policejiskas funkcijas pildošiem ļaudīm (izziņvežiem – mūsdienu izpratnē). Pēc tam tas pats tiesnesis (tiesa) gan ņem dalību arī sprieduma taisīšanā. Citiem vārdiem sakot, kriminālvajāšanu sāk un beidz tiesnesis (tiesa). Tas ļoti aptuvenos vilcienos arī bija klasiskais kontinentālās Eiropas inkvizīcijas (izmeklēšanas) kriminālprocesa modelis līdz pat 18. gadsimta beigu – 19. gadsimta sākuma kriminālprocesa reformām Eiropā.

Otrais. Vajāšanu pret apsūdzēto veica apsūdzētājs (apsūdzētāji), bet tiesnesis (tiesa) vienīgi strīdu starp pusēm izsprieda. Tas bija klasiskais anglosakšu akuzācijas (apsūdzības) jeb sacīkstes (ja lasītājam vairāk labpatīk) kriminālprocesa modelis. Tas viss, protams, ir ļoti shematiski un vienkāršoti. Kā šodien mēdz teikt, parādīts uz pirkstiem. Taču acīmredzot savādāk vairs nevar. Labā ziņa gan vēl ir tā, ka komiksi pagaidām vēl gluži nav jāzīmē..

Tātad tieši tās arī ir divas standarta situāciju dispozīcijas, kas laika gaitā vienīgi apauga ar visnotaļ biezu tiesisko kultūrslāni, turklāt vēl dažādu iemeslu dēļ savā starpā dažādās proporcijās sajaucoties. Pakāpeniski šis mijiedarbības procesa rezultāts arī tapa pozitivizēts vairāk vai mazāk sarežģītās rakstiskās likumu normās un atkarībā no pašas lietas izskatīšanas tradīcijas ieguva arī savus kā specifisku procesa modeļu nosaukumus.

Tādējādi abās šajās standarta situācijās vienmēr ir arī bijuši nemainīgi aktori [11] (dalībnieki): apsūdzētājs kā jebkurš cilvēku kopienas loceklis (ne tikai cietušais), kam apsūdzēt ļaundari bija ne tikai pienākums, bet arī goda lieta; secīgi – apsūdzētais, kurš par tādu gluži loģiski kļuva tādēļ, ka viņu apsūdzēja; tiesnesis (tiesa), kas caurlūkoja apsūdzību. Vēlāk gan it īpaši izteikti kontinentālajā Eiropā apsūdzētājiem – potenciāli ikvienam kopienas loceklim, dažādu vēsturisku – subjektīvu un objektīvu – iemeslu dēļ kļūstot aizvien kūtrākiem, tajā skaitā arī tādēļ, ka taliona princips [12] par neizdevušos apsūdzību paredzēja apsūdzētājam piespriest tādu pašu sodu, kāds būtu piemērojams apsūdzētajam, ja pēdējais tiktu atzīts par vainīgu (jo, protams, kā allaž visos laikos nemainīgas bija arī ļaunprātības nepamatotu apsūdzību izvirzīšanā un kaut kā taču tamlīdzīgi apsūdzētāji bija jādisciplinē!), priekšplānā izvirzījās ex officio princips. Tas nozīmēja, ka sākotnēji tiesnesis (tiesa) sava amata pienākuma dēļ un pēc savas iniciatīvas, vadoties no baumām, ļaunas slavas un, protams, pēc jelkādām citām ziņām u.c. apsvērumiem, pats uzsāka izmeklēšanu (inkvizīciju).

Sākotnēji gan tika noskaidrots, vai vispār notikusi ļaundarība. To dēvēja par vispārējo izmeklēšanu (inquisitio generalis), kas mūsdienu kriminālprocesā pazīstams kā izziņas institūts. Kad tika iegūts apstiprinājums tam, tika uzsākta speciālā izmeklēšana (inquisitio specialis) jau pret pašu ļaundari, kas mūsdienu kriminālprocesā pazīstams kā iepriekšējās izmeklēšanas institūts. Te jāpatur prātā, jo tas ir svarīgi, ka tā bija tiesas izziņa un tiesas izmeklēšana. Bet tas viss bija kriminālvajāšana mūsdienu izpratnē. Šobrīd neanalizēsim arī šo daudz jaunāko un ne tik seno laiku izmeklēšanas metodes un pierādījumu teorijas, jo tam, kā jau iepriekš tika minēts, nav relevances šī raksta kontekstā. Vienīgi jāpiebilst, ka laika gaitā dažādās tradīcijās šī procedūra kļuva aizvien komplicētāka un niansētāka. Tiesnesim (tiesai) jau talkā nāca prokurori (šobrīd arī neaplūkosim autentiskos šīs figūras vēsturiskos nosaukumus), un nu jau kopīgām pūlēm veiktais izmeklējums finalizējās tiesas spriedumā, ļaundara vainīguma gadījumā, pēdējai nosakot sodu. Apgaismības laikmets ar tā asiņaino apogeju – Franču revolūciju Eiropā 19. gadsimta sākumā un vidū atnesa reformas, vienlaikus dzemdinot tā dēvētos franču un pēc tam vācu kriminālprocesa modeļus, uz kuru pamata civilizētās Eiropas zemes, tajā skaitā tobrīd arī Krievija, jau veidoja savus specifiskām vajadzībām pielāgotos atvasinājumus. Bet tālāk, kā zināms, caur Krieviju kontinentālās Eiropas kriminālprocess ar savu kriminālvajāšanas jēdziena izpratni atceļoja uz starpkaru periodu Latviju. Šī izpratne Eiropā un arī pat Krievijā palikusi nemainīga vēl šobaltdien. Kā izrādās, Latvijā gan nē.. Kāds tam bija iemesls? Novatorisms novatorisma dēļ? Kāre kādam apmierināt nepiepildītas “kriminālprocesa teorētiķa” ambīcijas? Varbūt centieni kaut kādā veidā “teorētiski” pamatot gluži vienkārši nepamatojamo bija saistīti ar vēlmi de iure nofiksēt de facto situāciju, ko patiesībā aprakstīt varētu tik vienkārši, ka tas lasītājam jau šķistu atklāts cinisms. Taču nekā citādi kā vien par cinismu to nemaz nevar nosaukt. Proti, izskatās (protams, ka būs tādi, kas līdzīgi kā izplatītās visiem zināmās kinofilmu standarta situācijās sauks: “Tas nav tas, ko tu domā!”) visu šo sagrozījumu mērķis bija leģitimizēt skaudro patiesību par postpadomju kriminālprocesa realitāti, t.i., pirmstiesas procesa veicēju cilvēciskā materiāla gluži fizisko nespēju uzturēt iepriekš padomju kriminālprocesā radīto ļoti augsto spriedzi attiecībā uz procesuālajiem termiņiem. Neliekuļosim! Šī spriedze netika panākta tādēļ, ka tolaik bija kaut kādi īpaši cilvēki, kas dienu un nakti fanātiski strādāja komunistisko ideālu vārdā. Šī spriedze tika panākta ar baiļu iedzīšanu izziņvežiem, izmeklētājiem un prokuroriem par visstingrāko disciplināro, partijas un pat kriminālatbildību par visniecīgākajiem procesuālo termiņu pārkāpumiem. Aizturēšanas trīs dienu termiņš arī nozīmēja trīs dienas, kuru laikā aizdomās turētajam bija jāuzrāda apsūdzība un – vai nu jāatbrīvo, vai arī jāapcietina. Iepriekšējās izmeklēšanas un it īpaši apcietinājuma termiņš – divi mēneši – arī bija divi mēneši un to pagarināšana bija tādas galvassāpes, kādas mūsdienu procesu virzītājiem pat sapņos nerādās. Bet varbūt vajadzētu? Tātad izrādījās, ka 90. gadu hiperdemokrātijai bija savas, turklāt ļoti nopietnas blaknes. Pārstājot baidīties no priekšnieka un pavisam reāliem sodiem, pamazām atgūstot pašcieņu, socializētais lopiņš [13] – cilvēks vienlaikus kļuva arī slinkāks vai vismaz sevi vairāk žēlojošāks. To visu nu parādījās iespēja atrisināt (norakstīt) uz inkvizītu [14] rēķina. Rezultātā vēl papildus objektīvās kadru kvantitatīvās un kvalitatīvās problēmas radīja kriminālprocesuālā pīlāra – termiņu – gandrīz pilnīgu morālu degradāciju. Process burtiski pa šuvēm juka ārā. Un tad acīmredzot arī tika atrasti un pakāpeniski ieviesti “ģeniāli” risinājumi, kas tad nu pieļāva būtiskas atkāpes no sākotnējā (no padomju kriminālprocesa atnākušā) starta standarta. Spriedze tika pārnesta uz citu pleciem. Galvenokārt uz tiem, kurus tas visvairāk skāra – kriminālā kārtā vajātajiem. Pēkšņi izrādījās, ka aizturētais nemaz netiek kriminālvajāts. Izrādījās, ka aizturētais vēl nemaz netiek turēts aizdomās (?!). Viņš pat nav vairs obligāti jānopratina. Bet faktiskā apsūdzība, pēc kuras arī vairs nav nepieciešams obligāti nopratināt, izrādījās tikai lēmums par atzīšanu par aizdomās turēto. Taču joprojām tā neskaitās kriminālvajāšana. Varbūt drošības līdzekļa, it īpaši – apcietinājuma, piemērošana būtu kriminālvajāšana? Skaidrs, ka nē. Līdzīgi kā aresta uzlikšana mantai joprojām nav kriminālvajāšana. Tā sāksies kaut kad vēlāk. Varbūt tuvāk noilguma termiņa beigām.. Un kas notiktu, ja likumdevējam beidzot pielēktu, ka mūsdienu Latvijas kriminālprocesa konstrukcija, kas balstās uz šo, maigi sakot, īpatnējo kriminālvajāšanas izpratni ir ne tikai fikcija. Šī konstrukcija būtībā ir krāpšana, kuru atmaskojot tai gluži vienkārši būtu jāatkāpjas.

Citiem vārdiem, būtu jāizstrādā pilnīgi jauns kriminālprocesa likums, kur bez jēdzieniskās skaidrības būtu atkal jāievieš īsi un dzelžaini ievērojami termiņi vienlaicīgi. Taču pat tādā gadījumā atklāts tik un tā paliktu jautājums par patieso kriminālvajātāju (tātad no pašas pirmās reālās kriminālvajāšanas uzsākšanas dienas tajā iesaistīto personu loka) kvalitāti, kur viens no galvenajiem jautājumiem būtu pašdisciplīna un vismaksimālākā atdeve darbam. Kā panākt šādu atpakaļ sasprindzināšanu? Ar normētās darba dienas atcelšanu? Ar kārtējo algas pielikumu? Ar citiem bonusiem? Iespējams, tajā skaitā. Bet kā ar cilvēciskajiem faktoriem? Kā tos optimizēt? Atgriezties pie drastiskas sodīšanas sistēmas? Iedzīt atkal bailes? Kas cits, ja nelīdz pašdisciplīna, pienākuma sajūta un galu galā pārliecināšana. Taču tamlīdzīgi antropoloģijas jautājumi gluži nav raksta autoru kompetence. Autoru pienākums bija vienīgi izvirzīt tēzi un laipni norādīt uz samilzušu problēmu Latvijas kriminālprocesā, vienlaikus secinot, ka sistēmiskie trūkumi, tajā skaitā uzblīdušie kopējie procesa termiņi, ir meklējumi tieši tur, proti, likumā noteiktā pirmstiesas kriminālprocesa organizācijā. Savukārt, nemitīgi rādot ar pirkstu uz nepieciešamību izdarīt aizvien jaunus un aizvien neprātīgākus grozījumus iztiesāšanas kārtībā, ko likumdevējs, ilgi nedomājot, arī pieņem (kā saka, apmierinot jebkuru kaprīzi), drīzāk ir vērtējama kā vēl viena standarta situācija kriminālistikā, proti, aizdomu novēršana no sevis.

Vēlreiz pievēršoties kriminālprocesa organizācijas jautājumam mūsdienās, mēs tā noslēdzošajā fāzē – lietas iztiesāšanā tiesā – ieraugām divas tradīcijas – objektīvās izmeklēšanas tiesvedību un sacīkstes tiesvedību. Teorētiski atklāti šeit paliek daži jautājumi. Pirmkārt, vai tad, kad kriminālvajāšanu uzsāk tiesa (piemēram, tiesas izmeklētājs tiesas policijas sastāvā mūsdienu Francijas kriminālprocesā vai arī kā starpkaru periodā – Latvijā), uzskatāms, ka arī lietas iztiesāšanā objektīvās izmeklēšanas tiesvedības gadījumā, – tiesa turpina kriminālvajāšanu? Nospiedošais vairākums teorētiķu uzskata, ka nē. Viens no raksta autoriem gan nebūtu tik kategorisks, norādot, ka, ievērojot raksta sākumā atspoguļotās universālās standarta situācijas arhetipa psiholoģisko spēku, vairāk vai mazāk slēptā veidā tiesa tomēr faktiski nonāk nepieļaujamā aliansē ar galveno kriminālvajāšanas virzītājspēku – prokuroru, proti, pašai esot jau procesa virzītājai šajā stadijā, tā gribot negribot, ja tai vēl pirms lietas izskatīšanas sākuma vai tās laikā izveidojas priekšstats par apsūdzošā naratīva pareizumu, kļūst par kriminālvajātāju. Tātad tieši tā kā pirms daudziem gadsimtiem klasiskajā inkvizitoriālajā kriminālprocesā. Taču - lai arī šis jautājums paliek līdz galam neiztirzāts. Mūs vairāk vajadzētu nodarbināt citam jautājumam.

Proti, otrkārt, ir runa par kontinentālā Eiropas kriminālprocesa pirmstiesas stadijas organizācijas jautājumu, kas izriet no izšķiršanās, par to vai šajā stadijā kriminālvajāšanu veic tiesas iestāde (iepriekš aplūkotie mūsdienu Francijas un starpkaru perioda Latvijas piemēri), vai to dara ne-tiesas iestādes policija (un tai pielīdzināmas institūcijas) un prokuratūra (tā dēvētais prokurora izziņas kriminālprocesa modelis, piemēram, mūsdienu Vācijā kopš 1974. gada un arī Latvijā visā padomju periodā līdz pat vēl šobaltdienai). Kā zināms, būtiskākā atšķirība ir tā, ka turpmākajā procesa stadijā Vācijā (Hauptverfahren), proti, tiesā process norit saskaņā ar objektīvās izmeklēšanas principu. Savukārt Latvijā – vismaz pagaidām saskaņā ar Tiesu varas likumu, kam gan nav apstiprinājuma Kriminālprocesa likumā, – savdabīgas kvazisacīkstes formā, lai gan aizvien vairāk un vairāk procesā šajā stadijā iezogas un jau acīmredzami pārņem objektīvās izmeklēšanas pazīmes, proti, inkvizitoriālie principi. Atšķirība starp Vācijas un Latvijas kriminālprocesiem (drīzāk – tiesību teorijā un doktrīnā) ir arī tāda, ka Vācijā absolūti adekvāti par kriminālvajāšanas ierēdņiem uzskata policijas darbiniekus, kas ir pilnīgi saprotams, jo kriminālvajāšana tur arī ir kriminālvajāšana tieši tādā izpratnē, kā tika aplūkots iepriekš.

Līdzīgi gan ir tas, ka Vācijā aizdomās turētais (ar atšķirību, ka tiek atzīta viņa kriminālvajāšana kopš paša kriminālprocesa sākuma brīža) šajā statusā atrodas līdz brīdim, kad prokurors sastāda apsūdzības rakstu (Anklageschrift) – mūsu apsūdzības jeb lēmuma par saukšanu pie kriminālatbildības un lēmuma par lietas nodošanu tiesai kompilāciju (turklāt ar pilnu pierādījumu analīzi), ko nosūta tiesai, bet tiesa savukārt – aizdomās turētajam, kurš tajā brīdī tad arī tikai kļūst par apsūdzēto. Citiem vārdiem, atšķirībā no Latvijas Vācijā tiek izlaista lieka muļļāšanās stadija, jeb, kā mēdz teikt mūsdienās, – spoilerēšana. Nerunāsim nemaz par citām pašsaprotamām lietām, piemēram, par minētā apsūdzības raksta saturu. [15]

Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka, vispirms normatīvi par kriminālvajāšanas sākumu atzīstot brīdi, kad pret personu jebkādā no veidiem un formām reāli tiek uzsākts kriminālprocess, ir divi tehniski risinājumi. Pirmais. Iepriekš aplūkotais Vācijas variants, kad prokurors sastāda elementārām kriminālistikas rūpības prasībām atbilstošu apsūdzības rakstu, kad arī aizdomās turētais kļūst par apsūdzēto (tiesas starpniecībai tā izsniegšanā un tā atbilstības likuma prasībām izvērtēšanai šī raksta ietvaros ir otršķirīga nozīme). Otrais. Līdzīgi kā padomju kriminālprocesā (un daļēji kā starpkaru periodā Latvijā pēc 1939. gada 1. augusta reformas), apsūdzības rakstu sastādītu ne-tiesa iestādes kriminālvajātājs – piemēram, policijas izmeklētājs (būtībā – lēmuma par lietas nodošanai kriminālvajāšanai uzlabotā versijā vietā, protams, ar pilnu pierādījumu analīzi), bet to apstiprinātu uzraugošais prokurors, pēc kā lieta būtu nosūtāma uz tiesu. Skaidrs, ka arī šeit būtu divas opcijas, proti, vai nu aizdomās turētais par aizdomās turēto paliktu līdz brīdim, kad viņam prokurora apstiprināto apsūdzības rakstu izsniegtu tas pats prokurors vai tiesa (līdzīgi kā Vācijā), vai arī par apsūdzēto kļūstot, piemēram, jau 24 stundu laikā pēc aizturēšanas (proti, līdzīgi kā padomju kriminālprocesā, neliekuļosim, policijas izmeklētāji tāpat veic kriminālvajāšanu, tātad tā tāpat faktiski nav vienīgi prokurora prerogatīva), pirmstiesas kriminālprocess tiktu pabeigts līdzīgi ar apsūdzības raksta sastādīšanu. Turklāt nav šaubu, ka līdz ar apsūdzības raksta sastādīšanu būtu izsniedzami arī krimināllietas materiāli. Kā jau minēts, šobrīd tas nebūtu svarīgi, kas to veiktu, – tiesa vai prokurors.

Tādējādi, piekrītot uzskatam, ka “[k]riminālvajāšana ir pārāk nopietna lieta, lai tā neizraisītu visrūpīgāko apspriedi [..]” [16], autoru nolūks turpmākajās publikācijās ir meklēt funkcionālus risinājumus, kā atsvabināt kriminālvajāšanas institūta satura patieso jēgu no visdažādāko melu un puspatiesību uzslāņojumiem, kas, mainoties likumdevēja vērtību vai interešu orientieriem, atspoguļojies arī kriminālprocesuālajā noregulējumā.

 

[1] Obskūrs [latīņu val. obscurus] – tumšs, nesaprotams, neskaidrs, nepazīstams, arī nemācīts. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 559. lpp.

[2] Eklektika [< gr. eklektikos - «tāds, kas izvēlas, atlasa»] – neprincipiāla, mehāniska dažādu uzskatu, teoriju, idejisko virzienu savienošana; viengabalainības trūkums. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 186. lpp.

[3] Ekseģēti [< gr. exēgēsis izskaidrošana] – izskaidrotāji: Senajā Grieķijā — orākulu, likumu un paražu izskaidrotāji, vēlāk ceļveži (pilsētā). Filologi, kas skaidro literārus tekstus (it īpaši antīkos sacerējumus). Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 200. lpp.

[4] Sīzifs – Sengrieķu mitoloģijā — Korintas valdnieks, vēju valdnieka Aiola dēls; par dievu noslēpumu izpaušanu un dievu apmānīšanu tika bargi sodīts: pazemes valstībā viņam mūžīgi jāveļ kalnā smags akmens, kas, uzvelts augšā, atkal noveļas lejā. Ar Sīzifa darbu saprot nogurdinošu un neražīgu, veltīgu darbu. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 774. lpp.

[5] Antinomija [latīņu val. Antinomia < grieķu val. Antinomia, tulkojumā pretruna likumā] – 1. Filozof. Salikts slēdziens, kas šķietami pierāda, ka divi savstarpēji pretrunīgi spriedumi izriet viens no otra vai no kāda trešā sprieduma; 2. Divu loģiski pamatotu spriedumu pretrunīgums (antinomiskums). Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 61. lpp.

[6] Kognitīvās disonanses teorija, kuras pamatlicējs ir amerikāņu sociālpsihologs Leons Festingers (Leon Festinger), atzīst, ka situācijās, kad indivīds saskaras ar divām idejām jeb pārliecībām, kuras ir savstarpēji saistītas, bet vienlaicīgi ir savstarpēji pretrunīgas, veidojas spēcīga diskomforta sajūta jeb disonanse. Lai izvairītos no šīs sajūtas, cilvēki mēdz neapzināti censties formulēt selektīvu informācijas uztveri. Rusanovs E., Smans A. Operatīvās informācijas ietekme uz procesa virzītāja iekšējās pārliecības veidošanos. Jurista Vārds, 2015. gada 3. novembris, Nr. 43 (895). 14.–21. lpp.

[7] Šajā kontekstā – haotiska, dažādos virzienos vērsta kustība. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 887. lpp.

[8] Semantisks [grieķu val. sēmantikos, tulkojumā – nozīmējošs] – saistīts ar vārda nozīmi; semantiskais lauks – nozīmes (jēgas) apjoms, kas sadalās starp vairākiem vārdiem, turklāt dažādās valodās šie vārdi ir atšķirīgi. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 695. lpp.

[9] Arhetips [grieķu val.: archetypon < archē sākums + typos forma] – pirmveids, paraugs. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 68. lpp.

[10] Prototips [grieķu val. – prototypon] – sākotnējais, vienkāršākais (kā vēlāk attīstīta) veidojums. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 662.–663. lpp.

[11] Darbojošās persona, noteiktas sociālās lomas izpildītājs dzīvē. Jēdziens atvasināts vārdiem “act” un “actor”, kas angļu valodā nozīmē attiecīgi “rīkoties” un “persona, kas rīkojas”.

[12] Taliona princips (latīņu talio, talionis “atriebība”) – atmaksa par noziegumu, nodarot noziedzniekam tādu pašu kaitējumu, “aci pret aci”, “zobu pret zobu”. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 837. lpp.

[13] Aristotelis rakstīja, ka cilvēks esot dzīvnieks, ko daba vienīgi apveltījusi ar spēju runāt. Sal. Aristotle. Politics. [B.v.]: Batoche Books, 1999, p. 5.

[14] Inkvizīts – izmeklēšanas objekts. Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-3/ [aplūkots 2022. gadā 15. jūlijā].

[15] Rusanovs E., Lielbriede L. Apsūdzības raksta būtības eliminācija kā Latvijas kriminālprocesa liktenīgā kļūda. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281624-apsudzibas-raksta-butibas-eliminacija-ka-latvijas-kriminalprocesa-likteniga-kluda/ [aplūkots 2022. gada 15. jūlijā].

[16] Кони А. Ф. Приемы и задачи прокуратуры. Пг., 1924. B: Избранные труды и речи. Тула: Автограф, 2000.

5
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls

“Ja nepastāvētu ļaunums, kāda nozīme būtu labajam, un kā izskatītos zeme, ja no tās vaiga izzustu visas ēnas?”[1]

Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Postpadomju telpas kriminālprocesa “identitātes meklējumu mokas” jautājumā par prokurora atteikšanos no apsūdzības tiesā
Šī raksta virsmērķis ir atklāt atteikšanās no apsūdzības institūta pašreizējā brīža izpratni vai nu kā padomju kriminālprocesa kļūdainas doktrīnas deformējošu rudimentu, vai arī kā ļoti fragmentāru un turklāt pilnīgi no ...
Normunds Šlitke, Aigars Brečs
Eseja
Maksātnespējas tiesību institūta sagrāve vai klajš tiesas brāķis bez tālākām sekām citiem?
2021. gada 1. un 17. jūnijā Senāta Civillietu departaments identiskos sastāvos izskatīja divus faktiski identiskus strīdus starp tām pašām pusēm – bijušajiem laulātajiem – attiecībā uz sievas galvotajiem vīra kredītiem dzīvoklim ...
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Apsūdzības raksta būtības eliminācija kā Latvijas kriminālprocesa liktenīgā kļūda
AUTORU KATALOGS