DOMNĪCA ESEJA

23. Aprīlis 2024 / 16:12

Pārdomas par atjaunojošā taisnīguma ideju administratīvā pārkāpuma procesos

Studiju laikā autors apskatīja tēmu par cietušā un apsūdzētā izlīgumu kriminālprocesā. Tajā laikā atjaunojošā taisnīguma ideja ne nu gluži ienāca krimināltiesībās, bet tā nebija visai zināma un praktizēta lieta. Laikā, kad autors strādāja ar kriminālprocesiem, savā darbā gadījumos, kur tas bija iespējams, iesaistītās puses informēja par izlīgumu, respektīvi, savā darbībā centās pielietot un realizēt atjaunojošā taisnīguma ideju.

Pie šīs idejas autoru piesaistīja un joprojām piesaista tas, ka atjaunojošais taisnīgums (Restorativa Justice) ir globāla mēroga koncepcija, sociāla kustība un multinacionālu ideju sistēma.[1] Atjaunojošā taisnīguma procesa gaitā likumpārkāpējs, cietušais un citas ieinteresētās puses vienojas, kā likvidēt nozieguma sekas. Tieši apstāklis, ka personas vienojas par risinājumu, autoru piesaista šai idejai. Tāpat autoru piesaista izdevumā “Jurista Vārds” paustais par koptaisnību, proti, koptaisnības mērķis ir novērst noziedzīgā nodarījuma rezultātā cietušajam un viņa tuviniekiem nodarīto kaitējumu, balstoties uz vainīgās personas, cietušā un sabiedrības pārstāvju aktīvu līdzdalību procesā.[2] Autors uzskata, ka tas būtu skatāms ne tikai saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī ar administratīvajiem pārkāpumiem.

Ar atjaunojošā taisnīguma ideju apskatāms arī izlīgums. Izlīgums – līgums, ar kuru tā dalībnieki kādu apstrīdamu vai kā citādi apšaubāmu savstarpēju tiesisku attiecību, savstarpēji piekāpdamies, pārvērš par neapstrīdamu un neapšaubāmu. Katrs izlīdzējs vai nu pavisam, vai tikai daļēji atsakās no sava prasījuma un tā vietā iegūst jaunu, no izlīguma izrietošu prasījumu. Izlīgumam ir tāds pats spēks kā tiesas spriedumam, tādēļ to nevar vienpusēji ne apstrīdēt, ne atcelt.[3]

Izlīgšanas procedūra ir vērsta uz to, lai personas vienotos par seku novēršanu, kuras radušās ar noziedzīgu nodarījumu, un nav būtiski, vai šī vienošanās ietver materiāla vai morāla rakstura kompensācijas. Galvenais ir tas, ka viena no pusēm atzīst savu vainu vai, kaut gan neatzīst vainu, piekrīt nozieguma faktam un abas puses ir gatavas vienoties par konflikta noregulēšanu.[4]

Kriminālprocesa likumā šī ideja ir iestrādāta ar motivējošu normu, nosakot, ka kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja noticis cietušā un aizdomās turētā vai apsūdzētā izlīgums tādā kriminālprocesā, kuru var uzsākt tikai uz cietušās personas pieteikuma pamata un pilnīgi novērsts vai atlīdzināts ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu radītais kaitējums.[5] Atbildības uzņemšanās par izdarīto nodarījumu spēj aizkavēt no jaunu nodarījumu veikšanas.

Nu jau kādu laiku autora darbs saistās ar administratīvā pārkāpuma procesiem, tai skaitā ar komunicēšanu ar strīdus situācijās iesaistītajām personām. Kā zināms un secināms no spēkā esošajām tiesību normām, tiesu prakses un citiem avotiem, administratīvā sodīšana ir par pārkāpumiem pret sabiedrību, sabiedrības interesēm, lai aizsargātu sabiedrības drošību.

Administratīvās atbildības likuma pirmais pants nosaka: likuma mērķis ir aizsargāt pastāvošo tiesisko iekārtu, tai skaitā sabiedrības tiesiskās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, sabiedrisko kārtību, kā arī, ievērojot personas pamattiesības, nodrošināt efektīvu administratīvā pārkāpuma procesu un panākt tiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu.[6]

Pēc administratīvās atbildības reformas administratīvā pārkāpuma process apzināti vai netieši ir pietuvināts kriminālprocesam. Tas arī tiek uzskatīts par mazo kriminālprocesu. Administratīvie pārkāpumi pēc rakstura var būt tādi, ar kuriem ir pārkāptas kādas tiesību normas, par kurām paredzēta administratīvā atbildība, bet ne vērstas pret kādu personu (izdarīts pārkāpums pēc fakta, pārkāpjot noteikto kārtību, tiesisko iekārtu u.tml.), var būt arī pārkāpumi ar kuriem ir pārkāptas kādas tiesiskās normas, par kurām paredzēta administratīvā atbildība un vienlaikus ar šo pārkāpumu ir nodarīts kāds kaitējumus citam. Piemēram, šādi gadījumi varētu būt sabiedriskā miera traucēšana – skaļas mūzikas klausīšanās dzīvokļos, privātmāju pagalmos, traucējot citu iedzīvotāju naktsmieru; suņa uzbrukumi cilvēkam vai atkritumu izmešana svešā teritorijā, u.c.

Autoram, strādājot ar šādiem administratīvā pārkāpuma procesiem un ņemot vērā līdz šim iegūto informāciju un zināšanas par atjaunojošo taisnīgumu, tās savā veidā tiek izmantotas arī šādos gadījumos, protams, ne gluži 1:1, kā tas ir kriminālprocesā, bet katram gadījumam pievēršoties individuāli, izvērtējot konkrēto gadījumu un par to iegūto informāciju, ja tas iespējams, tiek pielietota atjaunojošā taisnīguma ideja. Ar iesaistītajām pusēm tiek veiktas pārrunas, ja uzsākams un tiek uzsākts administratīvā pārkāpuma process, tad personu sniegtā informācija atbilstoši tiek fiksēta. Autoram komunicējot ar personām, tiek noskaidrots iesaistīto personu viedoklis un vēlme savstarpēji komunicēt, vienoties, atvainoties, izlīgt.

Ir gadījumi, kad cietušais vēlētos, lai vainīgais izprot notikušo, cilvēcīgi atvainojas, novērš nodarījuma sekas (atlīdzina par suņa sakostajām drēbēm, savāc izmestos atkritumus, atstājot sakoptu teritoriju, u.tml.), un nepastāv uz personas administratīvu sodīšanu. Ar personas sodīšanu cietušie neiegūst nekādu labumu. Administratīvā pārkāpuma procesā diemžēl nav papildu instrumentu, lai vainīgajai personai uzliktu pienākumu atvainoties cietušajam, atlīdzināt kaitējumu vai savākt cita teritorijā izmestos atkritumus.

Ja iet klasisko sodīšanas ceļu, tad cietušās personas vienīgais labums, ko tā iegūst, ir izmantot savas kā cietušās personas tiesības, bet nekāds cits ieguvums vai labums no administratīvā pārkāpuma procesa nebūs, ja nu vienīgi gandarījums par to, ka vainīgā persona ir administratīvi sodīta (ar brīdinājumu vai kādu naudas sodu).

Diemžēl par atjaunojošo taisnīgumu administratīvā pārkāpuma procesā neviens nerunā. Ne atjaunojošā taisnīguma ideja, ne process, kādā veidā tas būtu veicams, kad pieļaujams, ne arī kādi motivējoši nosacījumi Administratīvās atbildības likumā nav iekļauti. Vienīgi amatpersona, pamatojoties uz likuma 11. pantu, var izteikt aizrādījumu. Administratīvās atbildības likuma 11. pants nosaka: ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā var to izbeigt, nepiemērojot sodu. Šajā gadījumā amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa, ja to atzīst par lietderīgu, izsaka personai aizrādījumu. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas.[7]

Šādā gadījumā viss ir atkarīgs no amatpersonas (procesa virzītāja), proti, vai tā kaut ko zina par atjaunojošā taisnīguma ideju un vai spēj to pielietot. Ja likumā vai kādos citos materiālos tiktu par to sniegta informācija, izglītojot amatpersonas par atjaunojošo taisnīgumu, tad, iespējams, šī ideja tiktu arī praktiski īstenota. Pēc autora domām, sodošā pieeja nav vērsta uz cēloņu izzināšanu, attiecību noregulēšanu un rezultāta sasniegšanu. Kāds gan gala rezultātā ir ieguvums no tā, ja pārkāpuma izdarījušajai personai tiek piemērots administratīvais sods, bet cietušajam pašam jāsedz izdevumi par jauna apģērba iegādi, ja suns to saplēsis, ja teritorijas īpašniekam pašam ir jāorganizē svešu atkritumu izvešana no savas teritorijas, u.tml. Protams, kā to nosaka Atkritumu apsaimniekošanas likums, īpašnieks, kura īpašumā tiek prettiesiski novietoti sadzīves, bīstamie un ražošanas atkritumi tam neparedzētā vietā, nodod tos atkritumu apsaimniekotājam, kurš ir saņēmis atļauju attiecīgo atkritumu apsaimniekošanai, sedz šo atkritumu apsaimniekošanas izmaksas un ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību no šo atkritumu radītāja. Ja attiecīgo atkritumu radītājs ir noskaidrots, atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz šis attiecīgo atkritumu radītājs.[8] Tas tad atkal ir cits process, ne vairs ar konkrēto administratīvo pārkāpumu saistīts. Cietušajai personai ir jāveic liekas darbības. Protams, nav teikts, ka ar atjaunojošā taisnīguma iedzīvināšanu vienmēr un visi gadījumi tiks atrisināti pozitīvi un veiksmīgi, bet tā būtu vēl viena iespēja, kā raudzīties uz dažādu situāciju risināšanu.

Pēc autora domām, ieviešot atjaunojošā taisnīguma un izlīguma ideju, sabiedrība būtu ieguvēja. Tad būtu uz rezultātu, situācijas atrisināšanu un cietušā kaitējuma novēršanas vērsta darbība. Lai arī tas no amatpersonām prasītu papildu personīgo ieguldījumu (notikuma cēloņa meklēšanu, padziļinātu iedziļināšanos situācijā, papildus komunicēšanu ar iesaistītajām “uzvilktajām” personām u.c.), tomēr, pēc autora domām, ja šādi izdodas atrisināt konfliktsituāciju, tad sabiedrības, sākot jau ar iesaistīto pušu, attieksme pret amatpersonām, tai skaitā tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, tiktu novērtēta pozitīvi.

Daudzi varbūt nodomās, ka par idejas iedzīvināšanu administratīvā pārkāpuma procesā nav jēgas lauzīt galvu, jo tas jau ir tāds “dzīves sīkums”, administratīvais pārkāpumiņš, nav jau ne kāds noziedzīgs nodarījums, bet, pēc autora domām, viss sākas ar sīkumiem, reizēm šie it kā sīkumi iesaistītajām pusēm nemaz nav sīkumi. Tos atrisinot, iesaistīto pušu vērtējumā, var paveikt grandiozu darbu.

Rezumējot autora pārdomas, rodas retorisks, bet varbūt arī pat ne tik retorisks jautājums: vai administratīvā pārkāpuma process un ar to saistītais normatīvais regulējums ir gatavs atjaunojošā taisnīguma un izlīguma idejai? Iesākums varētu būt kaut vai tas, ka iesaistīto pušu savstarpēja izlīgšana būtu pamats procesa izbeigšanai, vai arī tas būtu jāņem vērā pie soda mēra noteikšanas, lai pārkāpuma izdarījušajai personai būtu kaut kāda motivācija.

Autors cer uz veselīgu diskusiju par šo tēmu, vai tā būtu pie raksta pieejamā komentāru sadaļā, vai personīga. Autoram interesē speciālistu domas un viedokļi.

 

[1] Luste M. Atjaunojošais taisnīgums. Pieejams: https://marisluste.wordpress.com/atjaunojosais-taisnigums/

[2] Smiltēna A, Laveniece-Straupmane N. Restorative Justice jeb koptaisnība: jēdziens, vēsture un mērķis. Jurista Vārds, Nr. 37, 12.09.2023., 9. lpp.

[3] Dubure V., Fogels A., Fridrihsone I. u.c. Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Nordik, 1998, 91. lpp.

[4] Judins A. Izlīgums Latvijas krimināltiesībās. Rīga: Nordik, 2005, 11. lpp,

[5] Kriminālprocesa likums, 377. pants. Latvijas Vēstnesis,11.05. 2005., Nr. 74.

[6] Administratīvās atbildības likums, 1. pants. Latvijas Vēstnesis, 14.11.2018., Nr. 225.

[7] Administratīvās atbildības likums, 11. pants.

[8] Atkritumu apsaimniekošanas likums, 15. pants. Latvijas Vēstnesis, 17.11.2010., Nr. 183.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Elīna Dupate, Normunds Šlitke
Eseja
Bezgalīgā maldīšanās dalīto īpašumu trijstūrī
2009. gada 15. aprīlī Latvijas Republikas Satversmes tiesa pirmo reizi vērtēja atlīdzības apmēru zemes īpašniekiem tā sauktajos dalītajos īpašumos. 2011. gadā 3. martā Tieslietu ministrijas organizētajā diskusijā “Zeme un ...
1 komentāri
Daneks Hmeļņickis
Eseja
Pārdomas par atjaunojošā taisnīguma ideju administratīvā pārkāpuma procesos
Andris Tauriņš
Eseja
Vadītāja reputācija “tvitertiesas” un “atcelšanas kultūras” laikmetā
Uzņēmums nav tikai logo, sauklis un tā pārdotie pakalpojumi un produkti. Uzņēmums ir arī cilvēki un šo cilvēku radītais uzņēmuma tēls, kā arī paša vadītāja tēls jeb reputācija. Tā ir daļa no nemateriāla, bet ļoti vērtīga ...
1 komentāri
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
II. Būt vai nebūt nosacītas notiesāšanas institūtam Latvijas krimināltiesībās
Kopš neatkarības atjaunošanas materiālo krimināltiesību joma Latvijas tiesību sistēmā piedzīvojusi vismaz divas būtiskas reformas, kas cita starpā ievērojami mainīja kriminālsodu politiku: vienu – 1999. gadā, spēkā ...
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Būt vai nebūt nosacītas notiesāšanas institūtam Latvijas krimināltiesībās
AUTORU KATALOGS