Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

FOTO UN VIDEO Satversmes tiesas prakse

2. Maijs 2019 / 16:37

Norma, kas regulē virsstundu darba atlīdzību amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, neatbilst Satversmē ietvertajam vienlīdzības principam

Satversmes tiesa 2019. gada 2. maijā ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2018-14-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam”.

Apstrīdētā norma

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) 14. panta 7.1daļas 1. punkts:

“Ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta pienākumu pildīšanu virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika kompensē, piešķirot atpūtas laiku saskaņā ar šā panta septīto daļu, un tas apdraud attiecīgās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes spēju nodrošināt dienesta uzdevumu izpildi, iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona var lemt par attiecīgā dienesta pienākumu izpildes laika apmaksu. Šādā gadījumā samaksu par dienesta pienākumu pildīšanu virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika, kuru nav iespējams kompensēt, piešķirot atpūtas laiku, nosaka šādi (ņemot vērā virsstundu skaitu):

1) par dienesta pienākumu pildīšanu virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika – laikā, kad amatpersonai nebija iespējams piešķirt pārtraukumu, – atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei.”

Augstāka juridiska spēka norma

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. panta pirmais teikums: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.”

Lietas fakti

Lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Administratīvās rajona tiesas tiesvedībā ir administratīvā lieta, kuras ietvaros Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi lūdz uzlikt pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei atlīdzināt tai zaudējumus, kuri esot radušies sakarā ar neizmaksātu piemaksu par virsstundu darbu, kad amatpersonai bija aizliegts pamest dienesta pienākumu izpildes vietu pusdienu pārtraukuma laikā.

Administratīvā rajona tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo vispārēji par virsstundu darbu normatīvajos aktos esot paredzēta piemaksa 100 procentu apmērā no personai noteiktās algas. Savukārt saskaņā ar apstrīdēto normu virsstundu darbs, kuru Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm (turpmāk – amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm) veic laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu, apmaksājams tāpat kā normālais darba laiks, proti, bez šādas piemaksas.

Administratīvā rajona tiesa uzskata, ka šādai atšķirīgai attieksmei nav leģitīma mērķa. Arī tad, ja par tās leģitīmo mērķi varētu uzskatīt sabiedrības drošības aizsardzību, šī atšķirīgā attieksme neesot piemērota minētā mērķa sasniegšanai, jo tās vienīgais efekts esot valsts budžeta līdzekļu ietaupījums.

Tiesas secinājumi

Satversmes tiesa norādīja, ka likumdevējam no Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2. punkta izriet pienākums nodrošināt nodarbinātajam par virsstundu darbu tādu atlīdzību, kas ir lielāka par viņam noteikto darba samaksu. Turklāt atbilstoši vienlīdzības principam likumdevējam jānodrošina, ka tādi nodarbinātie, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par to veikto virsstundu darbu saņem vienādu atlīdzību. [14.2.]

Par personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos

Satversmes tiesa norādīja, ka dienesta pienākumu raksturs, no tā izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar amatu saistītie ierobežojumi ļauj secināt, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm neatrodas salīdzināmos apstākļos ar citām amatpersonām un valsts institūciju vai privātā sektora darbiniekiem. [15.]

Apstrīdētā norma ir piemērojama tikai tām amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu jebkurā citā laikā, ir piemērojama norma, kas par attiecīgo virsstundu darbu paredz dubultu darba samaksu. [15.1.]

Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai vienādai attieksmei. Ja divas faktiskās situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādām un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā uz abām šīm situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums. [15.1.]

Satversmes tiesa secināja, ka pārtraukuma laikā amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi tiek nodarbināta ārpus tai likumā noteiktā normālā dienesta pienākumu izpildes laika. [15.1.]

Atbilstoši Eiropas Savienības tiesas judikatūrai “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni un starpkategorijas starp tiem nav iespējamas. Noteicošais darba laika klasificēšanas faktors ir tieši nodarbinātās personas pienākums atrasties darba devēja noteiktā vietā, lai nepieciešamības gadījumā varētu nekavējoties veikt savus profesionālos pienākumus. Tā kā nodarbinātais šādā gadījumā nevar brīvi izvēlēties savu atrašanās vietu, jebkurš šāds laikposms ir uzskatāms par darba laiku. Šādu darba laika klasifikāciju nevar ietekmēt attiecīgajā laikposmā veiktā darba intensitāte, ražīgums un apjoms vai tas, ka darba devējs nodrošina nodarbinātajam iespēju izmantot atpūtas istabu laikā, kamēr viņa pakalpojumi nav nepieciešami. Tātad “aktīvais dežūrlaiks”, kad nodarbinātais uzturas darba devēja norādītā vietā, ir uzskatāms par virsstundu darbu. [15.2.]

Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā, un amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā laikā, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. [15.2.]

Par apstrīdētajā normā noteikto atšķirīgo attieksmi

Saskaņā ar apstrīdēto normu amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu, saņem atlīdzību par šo virsstundu darbu atbilstoši tām noteiktajai stundas algas likmei. Turpretim amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā laikā, par veikto virsstundu darbu saņem dubultu darba samaksu. Līdz ar to apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. [16.]

Par to, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais regulējums attiecas uz 2017. gada valsts budžeta izdevumiem un likumdevējs bija tiesīgs iekļaut to valsts budžeta likumu pavadošo likumu paketē. Apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu. [17.]

Par atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi

Satversmes tiesa secināja, ka, nosakot amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm par pārtraukuma laikā veiktu virsstundu darbu tādu samaksu, kas ir vienāda ar tām noteikto stundas algas likmi, nevis dubultu darba samaksu, kādu tās ir tiesīgas saņemt par citā laikā veiktu virsstundu darbu, tiek nodrošināts vienīgi valsts budžeta līdzekļu ietaupījumu. [18.]

Satversmes tiesa norādīja, ka nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Konkrētajā gadījumā nav saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kura dēļ vienai un tai pašai amatpersonu grupai par noteiktā laikā veiktu virsstundu darbu būtu nosakāma zemāka atlīdzība nekā par citā laikā veiktu virsstundu darbu. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. [18.]

Par sprieduma atpakaļvērsto spēku

No lietas materiāliem izriet, ka administratīvo tiesu lietvedībā ir vairākas lietas, kuru izspriešanā var būt nepieciešams piemērot apstrīdēto normu, turklāt ir iespējams, ka apstrīdētā norma tika piemērota vai ir piemērojama arī citās administratīvajās lietās. [19.]

Tādēļ Satversmes tiesa apstrīdēto normu atzina par spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz visām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies, kā arī tām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process jau ir noslēdzies. [19.]

Papildus Satversmes tiesa norādīja: lai aizsargātu personu pamattiesības, valsts pārvaldes iestādēm un tiesām situācijās, kurās būtu piemērojama apstrīdētā norma, jānodrošina tiesiskās vienlīdzības principam atbilstošs risinājums, izmantojot atbilstošas juridiskās metodes un ievērojot šajā spriedumā ietvertās atziņas. [19.]

Satversmes tiesa nosprieda:

Atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta 7.daļas 1. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta 7.daļas 1. punktu par spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz visām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies, kā arī tām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process jau ir noslēdzies.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.

5
0
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunumi
15. Novembris / 15:30
"Latvijas Vēstneša" darbinieki saņem Tieslietu ministrijas apbalvojumus
15. Novembris / 09:49
Norma, kas nosaka izglītības ieguves valodu privātajās izglītības iestādēs, atbilst Satversmei
5 komentāri
15. Novembris / 09:45
Saeima pieņem 2020. gada valsts budžetu
14. Novembris / 16:06
VBATI rīko akciju seksuālās vardarbības mazināšanai
14. Novembris / 12:10
Latvija sniedz atbalstu tiesiskuma stiprināšanai Gruzijā
AUTORU KATALOGS