JAUNUMI Tiesu vara

20. Jūlijs 2020 / 12:33

Aicina ievērot vienotu tiesu praksi noilguma piemērošanas jautājumos
8 komentāri
Augstākā tiesa

Augstākās tiesas priekšsēdētājs nosūtījis vēstuli tiesu priekšsēdētājiem ar aicinājumu nodrošināt tiesās judikatūras ievērošanu jautājumā par noilguma nepiemērošanu civillietās ex officio, vienlaikus norādot, ka atkāpšanās no judikatūras ir iespējama, to īpaši pamatojot spriedumā.

Žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” jūlija numurā rakstā "Noilguma iestāšanās pārbaude pēc tiesas iniciatīvas” norādīts, ka nav vienotas tiesu prakses jautājumā par noilguma piemērošanas pamatu, proti, vai tas piemērojams tikai pēc puses iebilduma, vai arī tiesai tas jādara ex officio. Rakstā norādīto spriedumu analīze apliecina, ka šāda problēma patiešām pastāv.

Vairākos rajona un pilsētu tiesu spriedumos ir piemērots noilgums, lai gan minētajos spriedumos neparādās ziņas par to, ka atbildētājs būtu atsaucies uz noilgumu. Atsevišķos spriedumos pat norādīts, ka atbildētājs paskaidrojumus nav sniedzis, kas nozīmē noilguma ierunas neesamību, taču tiesa ex officio piemērojusi noilgumu.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs vērš tiesu priekšsēdētāju uzmanību uz to, ka šajā jautājumā pastāv Senāta prakse, atbilstoši kurai atsaukšanās uz noilgumu civilprocesā ir atbildētāja prerogatīva dispozitivitātes un sacīkstes principu ietvarā. Tas nozīmē, ka tiesa nevar pildīt vienas puses pārstāvja lomu un piemērot noilgumu ex officio, neatspoguļojot spriedumā noilguma ierunu. Tas izriet no Senāta sprieduma lietā Nr.SKC-2482/2015, Nr.SKC-327/2017 un Nr.SKC-292/2018.

Nav šaubu, ka judikatūra Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas izpratnē nav saistoša tādā nozīmē, ka no tās nav pieļaujamas atkāpes. Tomēr, kā norāda Augstākās tiesas priekšsēdētājs, saskaņā ar minēto normu jebkura atkāpšanās no judikatūras ir īpaši jāpamato (sk. arī Senāta spriedumus lietās Nr.SKC-70/2019, Nr.SPC-13/2019 un Nr.SKC-2778/2015).

Augstākās tiesas priekšsēdētājs aicina zemāku instanču tiesu priekšsēdētājus viņu kompetences ietvaros risināt minētās problēmas.

4
komentāri (8)
8 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normunds Šlitke
24. Jūlijs 2020 / 10:48
0
ATBILDĒT
Likuma Par tiesu varu 17.panta 1.daļa, kas nosaka, ka Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību, tiek piemērota vietā un nevietā, tostarp, visos gadījumos, kad tiesa vai tiesnesis ir pārkāpis attiecīgā procesa normas, piemēram, kad pēc savas iniciatīvas ir norādījis uz pierādīšanas līdzekli, kas pusei ir jāiesniedz, uzdodot tam arī termiņu, vai arī kad tādu ir izprasījis pats pēc savas iniciatīvas!
Bieži vien apzināti pārspīlējot saku, ka tik pat labi šo tiesību normu varētu likt pamatā nopratināšanai, piemērojot zināmus spīdzināšanas elementus.
Uzskatu, ka brīdī, kad ir sākusies tiesa (pēc būtības) civillietā vispārējā kārtībā tiesnesim ir jābūt moderatoram, kurš vada pušu sacīksti, nevis vienas puses (tiesneša ieskatā - vājākās) aizstāvim.
Tai pat laikā uzskatu, ka svarīgākie lēmumi lietā ir nevis gala nolēmums, bet gan tiesneša lēmums par lietas ierosināšanu un pierādījumu pievienošanu lietas materiāliem, kuri parasti tiek noformēti (ja vispār!) nelikumīgi, t.i. neievērojot CPL 229. panta ceturtās daļas nosacījumus, 230. panta formu un 231. pantu.
Tieši civillietas ierosināšanas stadijā tiesnesis ir tiesīgs norādīt, ka, piemēram, prasības tiesības par 120 gadu veca aizdevuma līguma izpildi, nav pietiekami pieradītas, atstājot pieteikumu bez virzības.
Leo
23. Jūlijs 2020 / 01:38
3
ATBILDĒT
Ar visu cieņu pret Senātu, bet tomēr.......
Ja no lietas redzams, ka varētu būt noilgums (piem. no attiecīgā darījuma noslēgšanas pagājuši 3 vai 10 gadi) tad tiesai ir pienākums pieprasīt tieši no Prasītāja, lai viņš pierādītu vai viņš pārtraucis noilguma tecēšanu. No Atbildētāja nav nepieciešama nekāda ieruna un atbildētājam tas nav jāpierāda, jo atbildētājs nevar pierādīt to, kas neeksistē.

Tomēr jābūt kādai konsekvencei. Ja Senāts pasaka, piemēram, ka likumiskie % (CPL 195.p.) - tas ir imperatīvā norma (kaut gan es līdz šim nesaprotu tādu atziņu, bet nu labi- tā izlēmis) un šeit nav dispozivitātes, kāpēc noilgums nav imperatīvā norma un šeit ir dispozivitāte???
Atšķirībā no %, šeit likums pasaka strikti - ja ir noilgums - saistība ir „mirusi”. Un noilgums nav atkarīgs no Atbildētāja un viņa ierunām.

Kā norāda profesors V.Sinaiskis Noilguma kā sevišķa saistību tiesību izbeigšanās veida centrālā ideja ir saistību tiesību izbeigšanās ar laika (likumā noteiktā noilguma termiņa) notecēšanu (1893.p.) (sk. Profesors Dr.iur. V.Sinaiskis. Latvijas Civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības., Latvijas Juristu biedrība, Rīga: 1996, 155.lpp.).

Likumā taču nav norādes, ka lai noilgums nostrādātu ir jābūt ierunai. Tiesai ir pienākums pārbaudīt un Prasītājam pierādīt, ka saistība ir „dzīva” un nav „mirusi”.

Šeit ir saskatāma banku un ātro kredītdēvēju lobēšana. Jo, ja prasība tiks izskatīta bez atbildētāja klātbūtnes, tas taču nenozīmē, ka nav jāievēro likums.

Ar Civillikuma 1910.pantā doto formulējumu ir uzsvērts, ka noilgums ne tikai izslēdz iespēju saņemt tiesas aizsardzību, bet rada saistības izbeigšanos vispār. Nevienam nav pienākums izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par tās rašanos, izpildes veidu, jo kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā . Pati saistība noilguma dēļ pēc likuma ir zaudējusi spēku, tā vairs nepastāv to apsvērumu dēļ, kāpēc ir ieviests noilguma institūts (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. I dala. Mācību grāmata., Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 283.-284.lpp., Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā.-Rīga: Mans īpašums, 1998., 365.lpp.).

Noilguma tecējums atkarīgs tikai un vienīgi no kreditora darbībām - tas viss ir viņa personiskā attieksme pret parādu. Tad kāpēc ir nepieciešama kāda ieruna? Nevar būt tā, ka ja neviens necēla ierunu, tad saistība ir dzīva, bet ja ieruna ir – tad nē. Tas ir tiesiskais nihilisms.

Tiesai pašai jāzina un jāpiemēro likumi, pat ja kāda puse uz tiem nebija atsaukusies, vai atsaukusies nepareizi. Tiesa nevar ar spriedumu atdzīvināt saistību. Noilgums - tas ir faktiskais stāvoklis (ir vai nav) un tas nav atkarīgs no tā, vai kāds par to ir pateicis vai noklusējis.
Normunds Šlitke > Leo
23. Jūlijs 2020 / 09:54
0
ATBILDĒT
Līdz 1940. gadam procesuālā norma civillietās tieši noteica, ka noilgumu tiesa nedrīkst pārbaudīt pēc savas iniciatīvas. Civilprocesa likums, kas, atjaunojot Civillikuma un Satversmes spēku, ir Civilprocesa nolikuma netiešs pēctecis, šīs normas nepārņēma, jo ir mainījusies paradigma - publiskai personai ir atļauts tikai tas, ko nosaka likums. Tāpēc tiesai, skatot lietu vispārīgā kārtībā, t.i., ne sevišķās tiesāšanās kārtībā un ne ar atsevišķu lietu kategorijai noteiktajām īpatnībām, nav tiesības uzdot pusēm jautājumus, ko likums tieši neparedz - ne par noilgumu, ne citiem lietas apstākļiem vairāk, nekā nosaka, piemēram, Civilprocesa likuma 167. panta otrā daļa - "Tiesnesis var uzdot jautājumu lietas dalībniekam, ja viņš izsakās neskaidri vai nenoteikti, kā arī tad, ja no paskaidrojumiem nav redzams, ka lietas dalībnieks atzītu vai noliegtu apstākļus, uz kuriem pamatoti pretējās puses prasījumi vai iebildumi."
Jāatgādina, ka analfabētisms pasaulē ir gandrīz pilnībā izskausts tikai pēdējo divu gadsimtu laikā, bet tiesas pastāv jau gadsimtiem ilgi. Turklāt aizvien vairāk kā 99% līgumu tiek slēgti mutvārdos. Arī šādi līgumi bauda tiesas aizsardzību, tostarp, jautājumā par noilgumu. Turklāt nacionālie likumi, kas regulē civiltiesības, lielākoties ir ar ietekama raksturu, proti, nav ne pavēlošas, ne arī aizliedzošas tiesību normas, tāpēc tiesnesim nav "jāzina likums". Tāpēc Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 2. punkts ir zināms arhaisms - prasību var celt arī tad, ja tā nav pamatota ne ar vienas (starptautiski atzītas) valsts likumu. Turklāt tiesību normu iedalījums "likumos" un citos tiesību avotos ir lokāls (mums nav tiesību savām mērauklām piemērot citas teritorijas vai cita veida telpas tiesību avotus).
To varētu ilustrēt ar piemēru, ka Civilprocesa likuma 32.1 pants tiktu paplašināts tā, ka Latvijas tiesas prasības sūtītu uz Igauniju, Zviedriju un Krieviju un otrādi. Ko tad?
Jāatzīst, ka Latvijas sabiedrība vēl aizvien nav gatava sacīkstei ne civilprocesā, ne arī kriminālprocesā....
Leo > Normunds Šlitke
23. Jūlijs 2020 / 14:59
1
ATBILDĒT
100 gadīgajā Civilprocesa nolikumā tiešam sadaļā (Sprieduma taisīšana) bija iekļauts likumiskais aizliegums tiesai ex officio pārbaudīt noilgumu. Un šis aizliegums nav saistīts ne ar kādam ierunām. (Civil.proc.nolik. 808. (706.) pants noteica: Tiesa nevar taisīt spriedumus par tādiem priekšmetiem, par kuriem nav celts prasījums, nedz piespriest vairāk par to, ko prāvnieki prasījuši, nedz arī ierosināt jautājumu par noilgumu, ja prāvnieki uz to nav atsaukušies.)

Mūsdienu Civilprocesa likumā analoģiskā tiesību norma(CPL 195.p.), kas arī atrodas nodaļā “Spriedums”, nosaka, ka Tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.

Prasībā noradītais pamats – ir, piemērām, līgums. Un tiesai ir jāpārbauda, vai šīs līgums vēl ir “dzīvs”.

Turklāt, ja mēs paskatīsim uz analoģiskiem gadījumiem, tad piem. no Civilprocesa likuma 400. panta 2.daļas 2.punktu redzams, ka Šā panta pirmajā daļā norādītās saistības nav pakļautas bezstrīdus piespiedu izpildīšanai, ja: 2) saistība ir dzēsta ar noilgumu, kura notecējums neapšaubāmi redzams no paša akta.

No aplūkotajām normām skaidri redzams, ka likumdevējs, 21. gadsimtā izvirza augstus standartus tiesnešiem un procesam, skatot lietas, lai sabiedrībai būtu uzticība tiesu sistēmai. Ja mēs attīstīsim Senāta sniegto atziņu, tad varam nonākt pie secinājuma, ka tiesai vispār neko nav jāpārbauda, ja par to nav izteikti iebildumi (kad lietā atbildētājs nepiedalās).

Turklāt neaizmirsim, ka mums ir likuma Par tiesu varu 17.panta 1.daļa, kas nosaka, ka Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību.

To divu apstākļu (Civilprocesa likumā neiekļaušana noteikumus par noilguma pārbaudīšanas aizliegumu un objektīvās patiesības noskaidrošana) iemesla dēļ šobrīd nav piemērojama starpkaru laikā noilguma pārbaudes jautājumos izveidojusies likumdošana un šobrīd spēkā esošā likumdošana uzliek par pienākumu tiesa ex officio pārbaudīt noilguma iestāšanos.
Auseklis > Leo
23. Jūlijs 2020 / 16:31
0
ATBILDĒT
Civillikuma 1911.pants nosaka, ka ja parādnieks aiz kautkāda iemesla tomēr izpilda noilgušu prasījumu, tad viņam nav tiesības prasīt no kreditora atpakaļ to, ko viņš tam izpildījis. Tātad likums neliedz izpildīt noilgušu prasījumu.
Civilprocesā viens no principiem ir Sacīkstes princips. Ja tiesnesis pēc savas iniciatīvas, katrā lietā mēģinās noskaidrot objektīvo patiesību, tad uz kādu 21.gadsimta standartu mēs ejam. Tiesnesis nav puses pārstāvis, kas palīdz izmantot procesuālās tiesības.
Leo > Auseklis
23. Jūlijs 2020 / 19:33
0
ATBILDĒT
Pareizi norādīts, ka likums neliedz izpildīt noilgušu prasījumu. Bet neaizmirsim, ka spēkā nākušā spriedumam ir izpildu spēks, tāpēc arī nav pieļaujams, kad par noilgušu prasījumu tiks radīts spriedums.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, jautājumā par patiesības noskaidrošanu tiesa nekādā ziņā nav vienaldzīga skatītāja, kas pasīvi uztver to, ko puses ceļ tai priekšā, un pie tam tādā apgaismojumā, kādu piešķir apstākļiem viena vai otra puse. Gluži otrādi, lai gan pierādījumus iesniedz vai uz tiem atsaucas katra no pusēm, tiesai tomēr jāraugās uz tiem kritiski, jānoskaidro to objektīvā vērtība un jācenšas noskaidrot patiesos, faktiskos apstākļus, kam galarezultātā jānoved pie patiesības (sk. Dr. Jur. V. Bukovskis. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 332.-333.lpp.).

Tas pilnīgi saskan ar tagadēja Senāta sniegto atziņu, ka Neraugoties uz likumā noteikto pušu pienākumu pierādīt savus apgalvojumus, arī tiesai ir uzlikts pienākums pārbaudīt pierādījumus noteiktā kārtībā, un proti, ja tiesa atzīst, ka par kādu no faktiem, uz kuriem pamatoti puses prasījumi vai iebildumi, nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai (Civilprocesa likuma 93.panta ceturtā daļa). (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 28.02.2014 Spriedumu lietā Nr. SKC-108/2014)

Tādejādi, ceļot prasību, Prasītājam ir pienākums pierādīt, ka parāds ir „dzīvs”, tāpēc daudzi tiesneši pieprasa no prasītājiem iesniegt tādus pierādījumus.
AUSEKLIS > Leo
27. Jūlijs 2020 / 14:31
1
ATBILDĒT
Jebkurš secinājums, spriedums ir noteikta indivīda vai grupas apziņas produkts un subjektīvi var eksistēt tikai apziņā. Pastāvot indivīdu vai sociālo grupu atšķirīgai izpratnei par tikumiskajām normām, tiesībām, it sevišķi, ja intereses saduras, ir apgrūtinoši formulēt objektīvu taisnīguma jēdzienu (Sk. A. Līcis. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Mācību līdzeklis tiesību zinātņu studentiem. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 127 lpp.).
Vienam taisnīgs, bet otram netaisnīgs. Arī otrai pusei būtu jāizrāda elementāra cieņa pret tiesu un jāsniedz paskaidrojumi utt. Tiesai nav jāpagarina mākslīgi procesi meklējot taisnīgumu.
Normunds Šlitke
21. Jūlijs 2020 / 12:44
1
ATBILDĒT
Prasība pēc vienotas tiesu prakses izriet arī no Satversmes kodola un valsts pamatlikumā noteiktā diskriminācijas aizlieguma. Senāta spriedumā lietā Nr.SKC-226/2020 norādīts: “Satversmes 91.pants paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Minētajā pantā noteiktais tiesiskās vienlīdzības princips ir ietverts arī likuma „Par tiesu varu” 4.panta pirmajā daļā, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir jābūt vienādai, savukārt atšķirīgos apstākļos izturēšanās ir jābūt atšķirīgai. Šādi tiesiskās vienlīdzības principu izprot gan Eiropas Justīcijas tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan demokrātisko valstu konstitucionālās tiesas. Šai vienkāršajai un klasiskajai tiesiskās vienlīdzības principa pamatizpratnei ir pievienojusies arī Satversmes tiesa (sk. Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Par līdztiesību likuma un tiesas priekšā un diskriminācijas aizliegumu. Par Satversmes 91.pantu. „Latvijas Vēstnesis”, 2003.gada 8.maijs, Nr. 68, 19.‑20.lpp.). Vienlīdzība „likuma” priekšā attiecas arī uz gadījumu, kad likumu piemēro tiesa.
Šajā sakarā Augstākā tiesa norādījusi, ka, ievērojot tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos (sk. Administratīvo lietu departamenta 2015.gada 6.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-482/2015 1.tēzi).”

Vairāk par šo 21.07.2020 Domnīcas rakstā "Par AT priekšsēdētāja aicinājumu tiesām ievērot vienotu praksi noilguma piemērošanas jautājumos"
jaunumi
3. Maijs / 09:29
Tiešraide: EST konference “20 gadi kopš 10 valstu pievienošanās Eiropas Savienībai: jauns konstitucionāls brīdis Eiropai”
2. Maijs / 16:42
Tiesai no jauna jāskata lieta daļā par narkotisko vielu iegādāšanos, glabāšanu un pārvadāšanu
2. Maijs / 11:41
Augstākās tiesas priekšsēdētājs EST konferencē runā par nacionālo tiesu izaicinājumiem
2. Maijs / 10:14
Bāriņtiesu ētikas pārkāpumus izskatīs pašvaldības izveidota ētikas komisija
2. Maijs / 09:53
Sodi par rupjiem atļautā braukšanas ātruma pārkāpumiem būs lielāki
AUTORU KATALOGS
aābcčdeēfgģhijkķlļmnņoprsštuūvzž
MOBILĀ VERSIJA  /  PILNĀ VERSIJA
© Oficiālais izdevējs Latvijas Vēstnesis