Senāta Administratīvo lietu departaments 26. maijā atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atcelts Valsts ieņēmumu dienesta lēmums par papildus budžetā maksājamo iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Izskatāmajā lietā bija strīds par to, vai iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas aprēķināts par periodu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, bet kura aprēķināšanas un maksāšanas pienākums parādniekam iestājas maksātnespējas procesa laikā pēc tam, kad ir notecējis kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņš, pieskaitāms pie fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksām jeb uzskatāms par kārtējo nodokļu maksājumu, vai arī par to bija iesniedzams kreditora prasījums.
Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka Valsts ieņēmumu dienestam atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. panta vienpadsmitajai daļai bija jāiesniedz kreditora prasījums, jo atbilstoši minētajai tiesību normai izšķirošais apstāklis, lai noteiktu, vai parāds ir radies pirms vai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir nevis brīdis, kad iestājas maksājuma samaksas termiņš, bet gan brīdis, kad veikti darījumi, par kuriem aprēķināms nodoklis.
Valsts ieņēmumu dienests iesniedza kasācijas sūdzību, argumentējot, ka tam nav iespējams konstatēt nodokļu parādu, kamēr nav noslēdzies taksācijas periods un iesniegta deklarācija, tādējādi tiesiski ātrāk nav iespējams noteikt pienākumu veikt strīdus nodokļu nomaksu.
Senāts spriedumā atzina, ka apstāklis, ka Valsts ieņēmumu dienests nevar atgūt nodokļu maksājumus Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un apjomā tā iemesla dēļ, ka nav varējis iesniegt kreditora prasījumu neatkarīgi no savas rīcības, un vienlaikus nevar šos nodokļu maksājumus iekasēt kā kārtējos nodokļu maksājumus, ir pretrunā likumdevēja plānam un tiesību normu sistēmai, kas liecina, ka pastāv aizklāts likuma robs.
Senāts norāda, ka šī likuma roba novēršanai attiecībā uz situācijām, kad parādnieka nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas pienākums iestājas pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa notecēšanas, nepieciešams sašaurināt Maksātnespējas likuma 73. panta vienpadsmitās daļas vārdisko jēgu, un tiesiskais regulējums piemērojams tādējādi, ka nodokļu administrācijai pienākums iesniegt kreditora prasījumu pastāv par tādiem prasījumiem, kuri radušies pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz likumā noteiktā kreditora prasījumu iesniegšanas termiņa notecēšanai un ir tieši saistīti ar parādnieka darījumiem, kas veikti līdz dienai, kad pasludināts maksātnespējas process. Tādējādi minētajās situācijās pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa notecēšanas aprēķināmie un maksājamie nodokļi ir uzskatāmi par kārtējiem nodokļu maksājumiem, kuri sedzami kā maksātnespējas procesa izmaksas.
Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, Senāts atzīst, ka apgabaltiesa nepareizi piemērojusi tiesību normas un tas ir pamats sprieduma atcelšanai un lietas nodošanai jaunai izskatīšanai.
Lieta Nr. SKA-197/2022 (A420282418).