Piektdien, 28. martā, Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2024-04-01. Satversmes tiesa atzina par Satversmei atbilstošu uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēmu, ciktāl tā attiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Tiesa uzsvēra, ka likumdevēja izraudzītais uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas princips ir pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem.
Lieta ierosināta pēc piecu juridisku personu pieteikumiem, kuru galvenais komercdarbības veids ir kreditēšanas pakalpojumu sniegšana. Apstrīdētās Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normas noteic pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā, arī tad, ja netiek veikta peļņas sadale. Šādu piemaksu likumdevējs esot noteicis saistībā ar patērētāju kreditētāju un kredītiestāžu šķietami gūto virspeļņu. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo tām Satversmes 91. pantā noteiktās pamattiesības, jo bez objektīva un saprātīga pamata paredz vienādu attieksmi pret pieteikumu iesniedzējām un kredītiestādēm, bet atšķirīgu attieksmi pret tām un citiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem. Tāpat ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas un aprēķināšanas kārtība nesamērīgi ierobežo pieteikumu iesniedzēju Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja izvēle apstrīdētās normas attiecināt arī uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir pamatota ar šīs nozares augstajiem rentabilitātes rādītājiem, nevis EURIBOR likmes svārstību rezultātā gūto virspeļņu. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ir vienādi attiecināta uz tiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kuru saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem, kuros ietilpst arī nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Turklāt ar apstrīdētajām normām noteiktais nodokļa piemaksas pienākums pēc savas būtības nav nedz jauns nodoklis, nedz ar šo nodokli saistīts papildu maksājums.
Satversmes tiesa secināja, ka ar apstrīdētajām normām ieviestā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma neparedz nesamērīgu slogu apstrīdēto normu adresātiem un nav pamata šo sistēmu atzīt par konfiscējošu. Apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu nodrošināšanu valsts budžetā un izmantošanu visas sabiedrības labklājības aizsardzībai. Tāpēc labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumu. Līdz ar to ar apstrīdētajām normām noteiktais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.
Vērtējot, vai ir ievērots tiesiskās vienlīdzības princips, Satversmes tiesa secināja, ka pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli ir pazīme, kas vieno visus nodokļa maksātājus. Tomēr konkrētajā gadījumā šī viena kopīgā pazīme ir pārāk vispārīga, lai izdarītu secinājumu, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un citi uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Savukārt, salīdzinot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus un kredītiestādes, tiesa atzina, ka abas personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka nodokļu jomā, jo īpaši tajos gadījumos, kad vienlīdzīgas prasības tiek attiecinātas uz nodokļa aprēķināšanas kārtību, likumdevēja sniegtos apsvērumus un pamatojumu vērtē, ņemot vērā konkrētā nodokļa objektu un to, cik būtiski atšķirīgas ir salīdzināmo grupu nošķiršanai identificētās pazīmes. Jo vairāk ir tādu pazīmju, kas abas personu grupas vieno, un mazāk atšķiras nodokļa samaksas rezultātā radītās finansiālās sekas, jo vairāk ir attaisnojama pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām noteiktā vienādā attieksme. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka abas salīdzināmās grupas sniedz savstarpēji aizvietojamus finanšu pakalpojumus, un šo pakalpojumu sniegšanai tiek piemērotas līdzīgas prasības. Kreditēšanas nozarē gūtā papildu peļņa no tai labvēlīgās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas, augstie rentabilitātes rādītāji un iespējas nenomaksāto uzņēmumu ienākuma nodokli ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā, ir tie apsvērumi, kuru dēļ attiecībā uz konkrētiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem tika noteikta šā nodokļa piemaksas sistēma. Lai arī kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas atšķirīgos apstākļos, tomēr to saimnieciskās darbības specifika ļauj likumdevējam finanšu sektorā mērķtiecīgi nodalīt tieši šīs divas nodokļa maksātāju grupas, lai sekmētu regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksu un nodrošinātu valsts budžeta ieņēmumus. Satversmes tiesa atzina, ka ir tikai saprātīgi, ka, ņemot vērā likumdevēja noteikto mērķi, šāda fiskāla nodokļa administrēšana tiek attiecināta uz vairākām nodokļa maksātāju grupām, kuras iespējams identificēt pēc objektīviem kritērijiem.
Vērtējot, vai labums, ko no šīs vienādas attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu, Satversmes tiesa atzina, ka ieguvums no iespējas nodrošināt regulārus budžeta ieņēmumus sabiedrības pamatvajadzību apmierināšanai ir lielāks nekā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzliktais slogs. Līdz ar to ar apstrīdētajām normām noteiktajai vienādai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats un apstrīdētās normas šajā aspektā atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
