Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 17. decembrī kopsēdē izskatīja lietu par pašvaldības (Jūrmalas pilsēta) nekustamā īpašuma, kas atrodas Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, atsavināšanu privātpersonai. Senāts atzina par pamatotu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru apmierināts pieteicējas – Jūrmalas aizsardzības biedrības – pieteikums par Jūrmalas pilsētas domes lēmuma atzīšanu par prettiesisku.
Pašvaldībai un privātpersonai kopīpašumā piederēja zeme šajā teritorijā, un katrai no tām kā patstāvīgi īpašuma objekti piederēja arī ēkas uz šīs zemes. Pašvaldība pieņēma lēmumu savu īpašumu (zemes domājamās daļas un ēku) pārdot šai privātpersonai un noslēdza pirkuma līgumu. Jūrmalas aizsardzības biedrība vides aizsardzības interesēs iesniedza pieteikumu tiesā par šā lēmuma atcelšanu, pamatojot pieteikumu ar Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punktu.
Izskatāmajā gadījumā ir strīds par Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkta piemērošanu, kurā noteikts aizliegums atsavināt valstij un pašvaldībai piederošu zemi krasta kāpu aizsargjoslā. Minētā norma paredz arī izņēmumu no atsavināšanas aizlieguma, proti, likumos noteiktos gadījumus, kad personai ir tiesības iegūt īpašumā zemi zem ēkas (būves), ievērojot nosacījumu, ka īpašuma tiesības uz ēku (būvi) attiecīgajai personai ir nostiprinātas zemesgrāmatā.
Senāts norādīja, ka aizsargjosla ir domāta tam, lai tajā esošās vides vērtības būtu pieejamas pēc iespējas plašākam sabiedrības lokam un kalpotu visas sabiedrības interesēm. Atsavināšanas aizlieguma aizsargjoslas teritorijā mērķis ir arī nodrošināt tās izmantošanu sabiedrības interesēs, lai tā saimnieciskā darbība, kas, ievērojot likumā paredzētos ierobežojumus, tiks veikta aizsargjoslas teritorijā, kalpotu publiskajām, nevis privātajām interesēm. Tādējādi Aizsargjoslu likuma mērķis ir arī nodrošināt, ka zeme Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā tiek saglabāta valsts vai pašvaldības īpašumā. Savukārt izņēmums no atsavināšanas aizlieguma ir vērsts uz patstāvīgu zemes un ēku īpašumu apvienošanu, tomēr piemērojams tiktāl, cik tas nenonāk pretrunā ar normas galveno mērķi – aizsargāt piekrastes teritoriju – un atbilst normā tieši noteiktajam.
Senāts spriedumā atzina, ka, tā kā privātpersona jau bija ieguvusi īpašumā zemes domājamās daļas samērīgi ar tai piederošo ēku, nebija pamata tai atsavināt atlikušo zemes daļu, kā arī pašvaldībai piederošo ēku. Tāpat Civillikuma 1074. pantā paredzētās kopīpašnieka tiesības prasīt kopīpašuma izbeigšanu, ievērojot Aizsargjoslu likuma 36. panta trešās daļas 1. punkta mērķi, nevar novest pie visa pašvaldības īpašuma (zemes domājamo daļu un ēkas) nodošanas privātpersonas īpašumā. Lai arī Aizsargjoslu likuma normā paredzētais atsavināšanas aizliegums pats par sevi neaizliedz kopīpašuma izbeigšanu, jāņem vērā konkrētā gadījuma kopīpašuma nodibināšanas apstākļi, dalāmā priekšmeta īpašības un cits kopīpašuma izbeigšanas ceļš.
Lieta SKA-1/2019; A420684911
