Senāta Administratīvo lietu departaments 7. jūnijā izskatīja lietu, kurā bija strīds, vai ceļa uzlabošanai izmantoti būvgruži ir būvniecības atkritumi. Pieteicējs tiesā pārsūdzēja Valsts vides dienesta lēmumu, ar kuru viņam uzdots attiecīgos būvgružus nodot atkritumu apsaimniekotājam. Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu par iestādes pieņemtā lēmuma atcelšanu noraidīja. Izvērtējis pieteicēja iebildumus, Senāts pārsūdzēto spriedumu atstāja negrozītu.
Pieteicējs argumentēja, ka viņa mērķis bija uzlabot savā īpašumā esošā meža ceļa stāvokli, nevis nodarboties ar atkritumu apsaimniekošanu. Senāts uzsvēra, ka Atkritumu apsaimniekošanas likums ir piemērojams attiecībā uz ikvienu personu, kuras faktiskā varā atrodas atkritumi, un tas vien, ka personai nav mērķa nodarboties ar atkritumu apsaimniekošanu vai arī persona pati savu rīcību nevērtē kā darbības ar atkritumiem, nevar būt pamats šā likuma un uz tā pamata izdoto noteikumu nepiemērošanai.
Pieteicējs uzskatīja, ka būvgruži faktiski ir reģenerēti un tādējādi zaudējuši atkritumu statusu, kļūstot par otrreizējām izejvielām. Tomēr atbilstoši Senāta skaidrotajam ar to vien, ka ir kāda persona, kas būvniecības atkritumus vēlas izmantot kā būvmateriālus, nepietiek, lai atzītu, ka tie ir reģenerēti un zaudējuši atkritumu statusu. Lai atzītu, ka būvniecības atkritumi vairs nav atkritumi, jāpierāda, ka tie ir pienācīgi reģenerēti, atbilst tiesību normās noteiktajiem būvmateriālu standartiem, ir nekaitīgi un neapdraud vidi, kā arī cilvēku veselību.
Atkritumu sākotnējais radītājs vai valdītājs var būvniecības atkritumus reģenerēt pats, ja ir saņēmis atbilstošu atļauju. Zemākas instances tiesa bija piešķīrusi izšķirošu nozīmi tam, ka ne pieteicējam, ne viņa norādītajam būvgružu radītajam nebija attiecīgās atļaujas. Saskaņā ar Senāta secināto prasība pēc šādas atļaujas ir vērsta uz mērķi nodrošināt, ka atkritumu apsaimniekošana tiek īstenota veidā, kas nepiesārņo vidi. Līdz ar to atkritumu reģenerēšana bez likumā paredzētās atļaujas vispārīgi var būt šķērslis, lai šādā veidā apstrādātam materiālam izbeigtu atkritumu stadiju. Vienlaikus Senāts pieļāva, ka var būt gadījumi, kad likumā paredzētās atļaujas neesība pati par sevi būtu pārlieku formāls šķērslis atkritumu stadijas izbeigšanai, proti, ja objektīvi iespējams pierādīt (un tas arī ir pārliecinoši izdarīts), ka faktisku reģenerācijas darbību gaitā un rezultātā nav radīts kaitējums videi un tiešām ir iegūts otrreizēji izmantojams kvalitatīvs un tiesību normās izvirzītajām prasībām (standartiem) atbilstošs materiāls.
Tomēr konkrētajā lietā zemākas instances tiesa bija konstatējusi, ka pieteicējs strīdus būvgružus jau ir ievērojamā platībā iestrādājis meža ceļā. Senāts atzina, ka šāda darbība konkrētajos apstākļos pati par sevi liedz gūt pilnīgu pārliecību par to, kāds tieši (kādas kvalitātes un sastāva) ir materiāls, kuru pieteicējs izmantojis. Minētais pamatojams ar to, ka zemē iestrādāti materiāli bez to izrakšanas vairs nav pārbaudāmi, jo virskārtā redzamais nevar sniegt pilnīgu pārliecību par to, kas ir zem tās. Līdz ar to konkrētajā gadījumā nebija pierādīts, ka pieteicējs izmantojis tādus būvgružus, kas ir pilnībā reģenerēti un faktiski atbilst būvniecībā izmantojamiem materiāliem izvirzītajām prasībām.
Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-108/2024 (A420140821)