Senāta Krimināllietu departaments atteicies ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, kurā divi vīrieši apsūdzēti smagu miesas bojājumu, kuru rezultātā iestājās nāve, nodarīšanā, kā arī vairākās neliela apmēra zādzībās. Līdz ar to spēkā stājies Vidzemes apgabaltiesas spriedums, ar kuru abiem vīriešiem piespriests astoņus gadus ilgs brīvības atņemšanas sods.
No lietas materiāliem izriet, ka noziedzīgi nodarījumi norisinājušies vienas nakts laikā Valmierā. Sākotnēji viens no apsūdzētajiem pārtikas veikalā nozaga brendija pudeli, bet pāris stundas vēlāk, būdams reibumā, citā pārtikas veikalā nozaga kases aparāta lādi un tajā esošo naudu.
Ap pustrijiem naktī viens no apsūdzētajiem ar akmeni izsita logu cietušā mājā. Pēc tam abi apsūdzētie, būdami alkohola reibumā, vairākkārt cietušajam sita ar dūrēm, kā arī spēra. Turpinot uzbrukumu, apsūdzētie izmantoja arī beisbola nūju un koka nūjas fragmentu. Abu apsūdzēto rīcības rezultātā cietušajam tika nodarīti smagi miesas bojājumi, kuri bija tiešā cēloniskā sakarībā ar viņa nāves iestāšanos apmēram divas stundas pēc uzbrukuma.
Apelācijas instances tiesa atstāja spēkā pirmās instances spriedumu daļā par sodu, ar kuru vienam no apsūdzētajiem piespriests brīvības atņemšanas sods uz astoņiem gadiem un diviem mēnešiem, bet otram apsūdzētajam brīvības atņemšanas sods uz astoņiem gadiem un desmit dienām. Tāpat no apsūdzētajiem piedzīta morālā kaitējuma kompensācija 13 750 EUR apmērā. Par apelācijas instances spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība.
Kasācijas sūdzību par spriedumu iesniedza cietušie, kuri nepiekrita nozieguma kvalifikācijai pēc Krimināllikuma 125. panta trešās daļas, proti, par tīšu smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei. Cietušo ieskatā, noziegumu vajadzēja kvalificēt pēc Krimināllikuma 117. panta desmitās daļas, proti, kā slepkavību, kas paveikta personu grupā.
Savā lēmumā Senāts atsaucas uz judikatūru, kur jau iepriekš izteikta atziņa, ka prokuroram ir ekskluzīva funkcija valsts apsūdzības uzturēšanā. Ja prokurors likumā noteiktajā kārtībā apelācijas instances tiesas nolēmumu nav noprotestējis, atzīstams, ka prokurors ir piekritis apelācijas instances tiesas nolēmumam. Ja prokurors savas tiesības noprotestēt apelācijas instances tiesas nolēmumu lietā nav izmantojis, nav atbalstījis cietušā iesniegto kasācijas sūdzību, kasācijas instances tiesa, konstatējot, ka apsūdzētā darbības būtu kvalificējamas kā smagāks noziedzīgs nodarījums, nav tiesīga apmierināt cietušā kasācijas sūdzību.
Tāpat kasācijas sūdzībā lūgts atcelt apsūdzētajiem piemēroto sodu, kas, cietušo ieskatā, bijis nepietiekams. Senāts savā lēmumā norāda, ka šajā daļā kasācijas sūdzības balstītas galvenokārt uz cietušo subjektīvo viedokli par lietā esošo pierādījumu un apsūdzētajiem nosakāmā soda mēra un tā ietekmējošo apstākļu vērtējumu un pēc būtības vērstas uz to, lai panāktu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu, kas nosaka, ka kasācijas instances tiesa lietas apstākļus no jauna nevērtē.
Lieta Nr.: SKK-278/2025 (11130002022).