ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Tiesiskā regulējuma maiņa sociālo tiesību jomā

Kā vēl vienu izņēmumu no vispārīgā principa par lietas izskatīšanas laikā spēkā esošo materiālo tiesību normu piemērošanu labvēlīga administratīvā akta izdošanas procesā Senāta Administratīvo lietu departaments ir norādījis attiecībā uz sociālajās tiesībās noteikto labumu iegūšanu. Proti, judikatūrā vairākkārt ir izteikta atziņa, ka sociālo tiesību jomā tiesiskās situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana) neietekmē tiesības, kuras personai bija brīdī, kad viņa ar iesniegumu vērsās iestādē.¹ Tādējādi sociālo tiesību jomā tiesai ir jāvērtē tā tiesību norma, kas bija spēkā brīdī, kad persona ar iesniegumu vērsās iestādē.²

Šo izņēmumu Senāts pirmo reizi noteica divos 2007. gada 8. novembra spriedumos,³ atsaucoties uz Vācijas Administratīvās tiesas likuma komentāriem.⁴ Šajā Vācijas tiesību avotā ir norādīts, ka sociālās palīdzības lietās ir pietiekami, ja personas tiesības uz attiecīgo labumu pastāvēja lēmuma pieņemšanas brīdī. Vēlākas izmaiņas tiesiskajā situācijā neietekmējot personas prasījumu. Šis princips esot attiecināms arī uz iesniegumiem dzīvokļa pabalsta un cita veida palīdzības saņemšanai. Turklāt, piemēram, lietās par īres maksas apstiprināšanu par valsts subsidētu mājokli esot jāvērtē iesnieguma iesniegšanas brīdī pastāvošie apstākļi.⁵

Pirms autore pievēršas šī izņēmuma detalizētākai analīzei, ir būtiski noskaidrot jēdziena “sociālās tiesības” nozīmi un tvērumu. Sociālās tiesības ir viena no cilvēka pamattiesību grupām. Tās ir saistītas ar personas tiesībām uz noteiktas materiālās vērtības (labuma) saņemšanu.⁶ Proti, tās pēc savas dabas ir īstenojamo valsts pozitīvo pasākumu tiesības.⁷ Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai ikvienam nodrošinātu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.⁸ Par sociālajām tiesībām ir atzīstamas tādas personas pamattiesības kā Latvijas Republikas Sa­tversmes (turpmāk – Satversme) 111. pantā noteiktās tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu,⁹ 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ar ko saprotami dažādi sociālās drošības pasākumi, tostarp sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība,¹⁰ konkrētāk, tās ir tiesības uz vecuma pensiju,¹¹ bezdarbnieka pabalstu,¹² atlīdzību par darbspējas zaudējumu,¹³ izdienas pensiju¹⁴ u.c. Noteiktos aspektos sociālo tiesību daba piemīt arī tiesībām uz izglītību (Satversmes 112. pants),¹⁵ kā arī citām cilvēktiesībām. Tātad sociālās tiesības aptver samērā plašu cilvēka pamattiesību loku.

Kā to parādīs tālākā judikatūras nolēmumu analīze, Senāta Administratīvo lietu departaments ar labumiem sociālo tiesību jomā saprot tos labumus, kas personai izriet no Satversmes 109. pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu,¹⁶ kas ir tikai viena no personas sociālajām tiesībām kā cilvēka pamattiesībām. Arī iepriekš norādītie piemēri no Vācijas tiesību doktrīnas ir saistīti nevis ar jebkurām personas sociālajām tiesībām, bet gan tiesībām, ko ietver valsts sociālā nodrošinājuma sistēma (sociālā palīdzība u.c.). Līdz ar to turpmāk, analizējot Latvijas administratīvo tiesu praksi, ir jāpatur prātā, ka ar vārdiem, “sociālo” tiesību joma tiek saprasta tiesību joma, kas aptver tās tiesības, kuras personai izriet no Satversmes 109. pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

Atbilstoši publiski pieejamajai informācijai Senāta Administratīvo lietu departaments judikatūrā nostiprināto izņēmumu attiecībā uz tiesiskās situācijas maiņu sociālo tiesību jomā ir piemērojis vienpadsmit lietās.