ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Šī gada sākumā kārtējo reizi publiski izskanēja rosinājumi pārskatīt Krimināllikuma (turpmāk – KL) 180. pantu un dekriminalizēt neliela apmēra zādzību, aizstājot patlaban paredzēto kriminālatbildību ar administratīvo sodu piemērošanu. Par to ir runājis gan ģenerālprokurors J. Stukāns,¹ gan Valsts policijas priekšnieks A. Ruks.² Tas izskanēja kā konceptuāls piedāvājums diskutēt par to, neiesniedzot priekšlikumus grozījumiem normatīvajos aktos un nenorādot konkrētus kritērijus, kas nošķirtu administratīvi un krimināli sodāmu zādzību.

Patlaban Latvijas krimināltiesībās zādzība nelielā apmērā ir viens no zādzības veidiem, kas ir konstatējams, ja tika nolaupīta manta, kuras vērtība nepārsniedz vienu valstī noteikto minimālo mēnešalgas apmēru, t.i., 740 eiro. Līdz šim, runājot par iespējamo zādzības dekriminalizāciju, netika piedāvāts izslēgt KL 180. pantu, bet gan rosināts noteikt zādzības priekšmeta minimālo vērtību, no kuras sākot persona būtu saucama pie kriminālatbildības, bet gadījumos, ja nozagtās mantas vērtība ir mazāka – par izdarīto piemērot administratīvo atbildību. Faktiski tiek piedāvāts no KL 180. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva – zādzības nelielā apmērā – izdalīt nodarījumu, kuru nosacīti var dēvēt par "sīko zādzību" vai "zādzību sīkā apmērā", un paredzēt par to administratīvo atbildību.

Līdz šim šo rosinājumu pamatoja ar nepieciešamību efektīvi izmantot tiesībaizsardzības institūciju resursus. Nav šaubu, ka argumentiem par institūciju kapacitāti un resursu efektīvu izmantošanu ir nozīme, tomēr diskusijā par iespējamo noziedzīga nodarījuma dekriminalizāciju ir svarīgi pievērst uzmanību krimināltiesību aspektiem un tiesiskā regulējuma efektivitātei, aizsargājot personu īpašuma tiesības. Šajā rakstā ir apkopota informācija par esošo tiesisko regulējumu attiecībā uz zādzību nelielā apmērā, kā arī pievērsta uzmanība jautājumiem, kas kļūst aktuāli un prasīs atbildes, ja tiks atbalstīts priekšlikums par tā dēvētās sīkās zādzības dekriminalizāciju.

Kriminālatbildība par zādzības izdarīšanu

Nostiprinot Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā ikvienas personas tiesības uz īpašumu, valsts nodrošina tā aizsardzību, tai skaitā paredzot kriminālatbildību par svešas mantas atklātu un slepenu nolaupīšanu – zādzību. Ja nozagtās mantas vērtība nepārsniedz vienu valstī noteikto minimālo mēnešalgu (2025. gadā – 740 eiro), nodarījums atzīstams par zādzību nelielā apmērā un kvalificējams saskaņā ar KL 180. pantu. Ja zādzības priekšmeta vērtība pārsniedz vienas minimālās mēnešalgas apmēru, bet ir mazāka par 50 minimālajām mēnešalgām (2025. gadā – 37 000 eiro), zādzība kvalificējama saskaņā ar KL 175. panta pirmo, otro vai trešo daļu. Savukārt, ja nozagtās mantas kopējā vērtība nozieguma izdarīšanas brīdī sasniedza vismaz 50 minimālo mēnešalgu apmēru, izdarītais kvalificējams saskaņā ar KL 175. panta ceturto daļu.

Paredzot kriminālatbildību par zādzību, likumā netika noteikta minimālā mantas vērtība, ar kuru sākot personu var saukt pie kriminālatbildības. Tas, ka nolaupītās mantas vērtība nav liela, nav fakts, kas liedz uzsākt kriminālprocesu, saukt vainīgo pie kriminālatbildības un sodīt viņu par zādzības izdarīšanu. Kriminālatbildība par zādzību ir paredzēta no pirmā centa, proti, par zādzības priekšmetu var būt jebkura manta,³ kurai ir kaut kāda vērtība, kas var būt arī ļoti neliela.

Vispārējos gadījumos nozagtās mantas vērtību nosaka atbilstoši tirgus cenām vai tām pielīdzinātām cenām noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā. Tas tomēr nenozīmē, ka nozagtajai mantai obligāti ir jābūt tādai, kas atrodas civiltiesiskajā apgrozībā. Par zādzības priekšmetu var būt arī materializētas garīgās vērtības (piemēram, dokumenti ar vēsturisku nozīmi, vēstules, pieraksti utt.), dokumenti un priekšmeti, kas dod tiesības saņemt mantu vai naudu bez papildu ziņām par dokumenta vai priekšmeta uzrādītāju (piemēram, loterijas biļete, dokuments vai priekšmets, kas dod tiesības tā uzrādītājam saņemt pakalpojumu vai atlaidi, transporta nepersonalizētas braukšanas biļetes utt.), nekustamas mantas atdalīta un pārvietota daļa (piemēram, kādas būves dekoratīvais elements).

Gadījumos, ja ir nolaupīta manta ar vēsturisko nozīmi, pieraksti, vēstules utt., nozagtās mantas vērtības noteikšana var būt sarežģīta. Proti, ja mantas īpašnieks norāda, ka mantai ir vērtība, un viņš nav veicis darbības, kuras būtu pamats uzskatīt par atteikšanos no šīs mantas, diskutabls var būt jautājums par mantas vērtību un ar tā apmēra saistīto kvalifikāciju saskaņā ar KL 180. panta pirmo daļu vai KL 175. panta atbilstošām daļām. Tomēr tas nerada pamatu apšaubīt pašu zādzības izdarīšanas faktu.

Noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju neietekmē tas, ka cietušais norāda uz īpašu mantas nozīmi viņam un ar to saistītu lielāku vērtību, piemēram, ka nozagtā manta ir mirušā tuvinieka dāvana vai ka kopā ar nozagto telefonu tika pazaudētas fotogrāfijas un videoieraksti, kurus nevar atgūt. Tas tomēr nenozīmē, ka šādi noziedzīgu nodarījumu kvalifikāciju neietekmējošie fakti tiek ignorēti – tos ņem vērā, nosakot cietušajam kompensācijas apmēru.

Atbilstoši Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) paredzētajam cietušajam ir tiesības iesniegt pieteikumu par radītā kaitējuma kompensāciju (KPL 97.¹ panta pirmās daļas 1. punkts, KPL 351. pants), bet tiesai, ja tās spriedums ir notiesājošs, jāpieņem lēmums saistībā ar šo pieteikumu. Ja cietušais uzskata, ka ar kriminālprocesa ietvaros atzīto kompensācijas apmēru netiek atlīdzināts viss radītais kaitējums, viņš var prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Kaut gan zādzības kvalifikāciju var ietekmēt dažādi apstākļi (tās izdarīšana personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās; tās izdarīšana, iekļūstot telpā; tās izdarīšana organizētas grupas sastāvā u.c.), viens no svarīgākajiem apstākļiem, kas ietekmē šī noziedzīgā nodarījuma klasifikāciju un atzīšanu par mazāk smagu, smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir zādzības priekšmeta vērtība.

Zādzības priekšmeta vērtība un nozieguma klasifikācija

Kvalificējot noziedzīgu nodarījumu, nozīme ir ne tikai tās mantas vērtībai, kuru persona nolaupīja, bet arī tās mantas vērtībai, kuru persona gribēja, bet nevarēja nozagt no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Pie kriminālatbildības ir saucamas personas, kuras gatavojās izdarīt smagu vai sevišķi smagu noziegumu vai arī mēģināja izdarīt mazāk smagu, smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tas nozīmē, ka, piemēram, ja persona faktiski nolaupīja mantu, kuras vērtība ir 50 eiro, bet viņas mērķis bija iegūt mantu, kuras vērtība ir 8000 eiro, izdarītais kvalificējams nevis saskaņā ar KL 180. panta pirmo daļu, bet gan kā mēģinājums izdarīt zādzību ievērojamā apmērā, t.i., saskaņā ar KL 15. panta ceturto daļu un KL 175. panta otro daļu.

Gadījumā, ja persona izdara zādzību ar nekonkretizētu nodomu, proti, apzinās savas darbības raksturu, vēlas nolaupīt svešu mantu, bet viņas uzmanība nav koncentrēta uz konkrētas mantas nozagšanu, piemēram, persona nozog svešu somu, nezinot, kāda manta tajā ir iekšā un kāda ir tās vērtība, izdarītais kvalificējams, ņemot vērā nolaupītās mantas faktisko vērtību.

Atbilstoši KPL 6. pantam amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ja pastāv kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Tomēr kriminālprocesa obligātuma princips nenozīmē mehānisku kriminālprocesa uzsākšanu pēc katra iesnieguma, kurā ir ziņots par zādzības izdarīšanu. KPL 373. panta otrā prim daļa paredz, ka izmeklētājs ar prokurora piekrišanu vai prokurors var atteikt kriminālprocesa uzsākšanu, ja izdarīts maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums. Savukārt KL 58. panta pirmajā daļā ir paredzēta iespēja atbrīvot no kriminālatbildības personu, kura izdarīja maznozīmīgu noziedzīgu nodarījumu. Saskaņā ar likumu "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" 19.² panta pirmo daļu par maznozīmīgu nodarījumu var atzīt tādu, kura rezultātā nodarītais mantiskais zaudējums tā izdarīšanas brīdī bijis mazāks par pusi no tai laikā Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēnešalgas (2025. gadā – 370 eiro).

Personu, kura izdarīja zādzību nelielā apmērā, atbrīvo no kriminālatbildības, piemērojot arī KL 58. panta otro daļu, ja viņa ir izlīgusi ar cietušo vai cietušā pārstāvi un izpildās šādi priekšnosacījumi – persona pēdējā gada laikā nav tikusi atbrīvota no kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, noslēdzot izlīgumu, un pilnīgi novērsusi ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu un atlīdzinājusi nodarīto zaudējumu. Atbilstoši KPL 377. panta 9. punktā paredzētajam šāds izlīgums ir atzīstams par apstākli, kas nepieļauj kriminālprocesu – kriminālprocesu šādos gadījumos nedrīkst uzsākt, bet uzsāktie kriminālprocesi ir jāizbeidz.

Savukārt tas, ka izdarītā zādzība var tikt atzīta par maznozīmīgu noziedzīgu nodarījumu, nozīmē iespēju, nevis pienākumu atteikt kriminālprocesa uzsākšanu vai lemt par personas atbrīvošanu no kriminālatbildības sakarā ar nodarījuma maznozīmīgumu. Procesa virzītājam nav pienākuma atbrīvot personu no kriminālatbildības tikai tādēļ, ka zādzības priekšmeta vērtība ir bijusi mazāka par 370 eiro. Lēmuma pieņemšana par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, kriminālprocesa izbeigšanu, personas atbrīvošanu no kriminālatbildības ir atkarīga ne tikai no nozagtās mantas vērtības, bet arī vairākiem citiem apstākļiem, t.sk. likumpārkāpuma izdarīšanas veida, pārkāpēju raksturojošās informācijas, zaudējumu atlīdzināšanas fakta un tā, vai persona iepriekš ir izdarījusi citus noziedzīgus nodarījumus, utt.

Iespējamā dekriminalizācija: jautājumi, kas prasa atbildes

Sīkās zādzības dekriminalizācijas ierosinājumu visbiežāk pamato ar nepieciešamību efektīvi izmantot tiesību aizsardzības institūciju resursus un netērēt laiku un līdzekļus tādu kriminālprocesuālu darbību veikšanai, kas ir nepieciešamas, lai fiksētu un pierādītu tādu nodarījumu izdarīšanu, kas nerada lielu kaitējumu sabiedriskām interesēm. Nav šaubu, ka šiem argumentiem ir nozīme un tie ir jāņem vērā, apspriežot iespējamo noziedzīgo nodarījumu dekriminalizāciju. Tomēr nevar piekrist, ka šie argumenti ir pietiekami, lai izlemtu, kā valstij ir jāreaģē uz svešas mantas nolaupīšanu.

Priekšlikums par dekriminalizāciju un kriminālatbildības aizstāšanu ar administratīvo atbildību atspoguļo viedokli, ka administratīvā pārkāpuma process ir vienkāršs un tā izmantošana nodrošinās iespēju ietaupīt laiku un resursus. Gadījumos, ja persona atzīst pārkāpuma izdarīšanu un nevēlas aktīvi izmantot savas procesuālās tiesības, administratīvā pārkāpuma process var būt ātrs un resurstaupīgs. Tomēr arī kriminālprocess šādos gadījumos notiek raiti – ja ir iespēja piemērot KPL 36. nodaļā paredzēto paātrināto procesu vai KPL 35. nodaļā paredzēto prokurora priekšrakstu par sodu, kriminālprocesa pabeigšanai ir nepieciešamas dienas, nevis mēneši un gadi. Savukārt citos gadījumos laiku un resursus var prasīt gan kriminālprocess, gan arī administratīvo pārkāpumu process. Šī raksta mērķis nav salīdzināt kriminālprocesa un administratīvo pārkāpumu procesa kārtību, tomēr jāatzīmē, ka abos procesa veidos ir jāpierāda likumpārkāpuma izdarīšana, jāveic izmeklēšanas darbi, jānodrošina personai iespēja realizēt tiesības uz aizstāvību, ko tā var īstenot pati vai ar aizstāvja vai pārstāvja līdzdalību.

Ir taisnība, ka administratīvā pārkāpuma konstatācija neprasa personas vainas pierādīšanu, tomēr par administratīvo pārkāpumu ir atzīstama tikai personas vainojama rīcība, un amatpersonai, kura veic administratīvā pārkāpuma procesu, tā ir jāpierāda. Personai, kurai ir piemērots sods par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, ir tiesības to pārsūdzēt Administratīvās atbildības likuma (turpmāk – AAL) 168. panta kārtībā iestādes augstākajai amatpersonai. Saskaņā ar AAL 183. pantu par augstākās amatpersonas lēmumu var iesniegt tiesai sūdzību un protestu, savukārt AAL 242. pantā ir paredzēta iespēja iesniegt apelācijas sūdzību un apelācijas protestu par pirmās instances tiesas spriedumu.

Apspriežot jebkura nodarījuma kriminalizāciju vai dekriminalizāciju, pirmais izvērtējamais aspekts ir šī nodarījuma kaitīgums. Jo tas ir lielāks un jo būtiskāks ir aizsargājamo interešu apdraudējums, jo lielāks ir pamats izvēlēties stingrāku juridiskās atbildības veidu par tā izdarīšanu. Un otrādi – nodarījuma relatīvi mazāka kaitīguma dēļ var būt pamats izvēlēties vieglāku juridiskās atbildības veidu.

Krimināltiesību teorijā nav strīdu par to, ka svešas mantas nolaupīšana ir nodarījums, kas apdraud cietušā un sabiedrības būtiskās intereses un tā nesodīšana vai atzīšana vien par civiltiesisko deliktu būtu nepietiekama īpašuma tiesību aizsardzībai. Nav šaubu, ka ir gadījumi, kad ar zādzību nodarītie materiālie zaudējumi cietušajam var tikt vērtēti kā nebūtiski vai nenozīmīgi. Tomēr universāla "nebūtiskuma" sliekšņa noteikšana mantas nolaupīšanas gadījumos var būt sarežģīta, jo cietušo labklājības un ienākumu līmeņi ir dažādi, un tas, ko viens vērtē kā nenozīmīgu materiālu zaudējumu, citai personai var būt nozīmīgs.

Iespējams, ka par nenozīmīgiem zaudējumiem var runāt, ja ir nolaupīta manta, kuras vērtība nepārsniedz 5 vai 10 eiro. Tomēr arī tas prasa izvērtēšanu un pamatojumu. Vēl nopietnākus argumentus gribētos dzirdēt no tiem, kuri uzskata, ka varētu dekriminalizēt zādzību, ja nolaupītās mantas vērtība ir mazāka par 50, 100 vai 150 eiro. Autoraprāt, minētās naudas summas ir pietiekami lielas, lai likumpārkāpēju sauktu pie kriminālatbildības. Turklāt arī gadījumos, kad mantas nolaupīšana nerada cietušajam būtisku materiālu zaudējumu, nav pareizi šī nodarījuma kaitīgumu sasaistīt vien ar nolaupītās mantas vērtību – ikviena zādzība ir iejaukšanās cilvēka privātumā, un tās izdarīšana var ilgstoši un būtiski ietekmēt cietušā psihoemocionālo stāvokli, drošības izjūtu, kā arī uzticēšanos līdzcilvēkiem un sabiedrībai kopumā. Šos apstākļus nedrīkst ignorēt, vērtējot zādzības kaitīgumu un tās dekriminalizācijas iespēju.

Ierosinājumu dekriminalizēt zādzību nereti vēl pamato, norādot, ka ir valstis, kuru likumos ir noteikts kriminālatbildības slieksnis, ar kuru sākot personu var saukt pie kriminālatbildības par svešas mantas nolaupīšanu. Piemēram, Lietuvā par sīko zādzību, ja nozagtās mantas vērtība nepārsniedz 150 eiro, ir piemērojams administratīvais naudas sods no 90 līdz 400 eiro.⁴ Tomēr informācija par vienu citas valsts likuma pantu, neveicot sistēmisku analīzi un neizpētot šīs tiesību normas piemērošanas kārtību, nav pietiekams pamats, lai to mehāniski iekopētu Latvijas tiesību sistēmā. Virzot izskatīšanai jautājumu par sīkās zādzības dekriminalizāciju un aicinot sekot līdzi Lietuvas pieejai, šīs idejas atbalstītājiem jāsniedz detalizētāka informācija gan par Lietuvas tiesisko regulējumu, gan par tā efektivitāti.

Apsverot iespēju atzīt svešas mantas nolaupīšanu par administratīvo pārkāpumu, ir svarīgi saprast, vai Latvijas administratīvās atbildības sistēma paredz tādu tiesisko regulējumu, kas būs efektīvs, piemērojot zagļiem administratīvos sodus. Saskaņā ar Krimināllikumā paredzēto par zādzību nelielā apmērā personu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam, ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, ar probācijas uzraudzību, ar sabiedrisko darbu, kā arī ar naudas sodu. Paredzēto kriminālsodu izvēle ir pietiekami plaša, un, ja pēc soda piemērošanas persona var kļūt par Valsts probācijas dienesta klientu, tas nozīmē, ka ar viņu veiks individuālu darbu, lai palīdzētu atrast iespēju dzīvot sabiedrībā, neradot kaitējumu citiem, un atturētu no jaunu pārkāpumu izdarīšanas. Ja sabiedriskais darbs vai probācijas uzraudzība nav bijusi efektīva un persona izdara jaunu zādzību, viņai var tikt piemērota brīvības atņemšana, kas ne vien nozīmē izolāciju no sabiedrības, bet arī iespēju turpināt intensīvāku darbu, lai novērstu noziedzīgu recidīvu. Nekas līdzīgs nav paredzēts gadījumos, kad persona sodīta par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu.

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu var paredzēt šādus sodus: brīdinājumu, naudas sodu, tiesību atņemšanu; tiesību izmantošanas aizliegumu.

Brīdinājumu, tiesību atņemšanu un tiesību izmantošanas aizliegumu nevar atzīt par attiecināmu, taisnīgu, samērīgu un efektīvu valsts reakciju uz mantas nolaupīšanu. Savukārt administratīvais naudas sods kā valsts reakcija uz sīko zādzību diez vai būs efektīvs, jo daļa no pārkāpējiem to nevarēs samaksāt, bet naudas soda piespiedu izpilde nebūs iespējama.

Saistībā ar naudas sodu ir svarīgi atcerēties, ka izvairīšanās no naudas soda izpildes rada atšķirīgas tiesiskās sekas gadījumos, kad to piemēro par noziedzīgu nodarījumu un par administratīvo pārkāpumu. Krimināllikums paredz nesamaksātā naudas soda aizstāšanu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai arī brīvības atņemšanu, savukārt, ja nav samaksāts naudas sods, kas piemērots par administratīvo pārkāpumu, tā piedziņu veic zvērināti tiesu izpildītāji Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Gadījumos, kad personai nebūs mantas vai ienākumu, no kuriem var piedzīt naudas sodu, persona faktiski varēs turpināt nodarboties ar zādzībām, ne ar ko neriskējot. Proti, viņai būs vairāki nesamaksātie administratīvie naudas sodi, pēc jaunu zādzību izdarīšanas viņai piemēros jaunus naudas sodus, kurus viņa arī nemaksās, tomēr nekādu citu stingrāku sodu personai piemērot nevarēs, jo tādi par administratīvajiem pārkāpumiem nav paredzēti. Administratīvā pārkāpuma izdarītājs arī pēc vairākkārtēju un pat regulāru svešas mantas nolaupīšanu netiks sodīts ne ar brīvības atņemšanu, ne ar sabiedrisko darbu. Tāpat viņš nevarēs kļūt par Valsts probācijas dienesta klientu, kas varētu strādāt ar pārkāpēju, lai mazinātu recidīva risku.

Saistībā ar sīkās zādzības dekriminalizāciju ir svarīgi saprast, vai šis ierosinājums ir attiecināms arī uz citiem mantas nolaupīšanas veidiem, par kuriem atbildība ir paredzēta KL 180. pantā, – krāpšanu un mantas piesavināšanos. Gan priekšlikums dekriminalizēt visus minētos nodarījumus, gan priekšlikums aizstāt kriminālatbildību ar administratīvo atbildību tikai sīkās zādzības gadījumos prasa papildus izvērtējumu un pamatojumu.

Nākamais jautājums, kas prasa detalizētāku analīzi, ir saistīts ar vairāku personu piedalīšanos mantas nolaupīšanā. Krimināllikums paredz atbildību ne vien noziedzīga nodarījuma izdarītājiem, bet arī līdzdalībniekiem – organizētājiem, atbalstītājiem un uzkūdītājiem. Ja līdzdalības jautājums nav aktuāls gadījumos, par kuriem patlaban ir paredzēta administratīvā atbildība, administratīvo pārkāpumu loka paplašināšana, atzīstot par to arī sīko zādzību, šo jautājumu aktualizēs.

Saskaņā ar Krimināllikumā paredzēto persona var tikt saukta pie atbildības ne vien gadījumā, kad viņa pilnīgi īstenoja savu noziedzīgo plānu, bet arī par mēģinājumu izdarīt zādzību nelielā apmērā. AAL neparedz iespēju piemērot sodu par nepabeigtu administratīvo pārkāpumu. Tāpēc nav skaidrs, kāda varētu būt valsts reakcija gadījumos, ja personai no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ neizdosies iegūt svešu mantu. Ir apšaubāms, ka atteikšanās piemērot personai administratīvo sodu par zādzības mēģinājumu, mutisks aizrādījums un aicinājums viņai turpmāk nepārkāpt likumu varēs efektīvi atturēt viņu no jauniem mēģinājumiem nolaupīt svešu mantu.

Atbilstoši AAL 5. panta pirmajai daļai administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska, vainojama rīcība (darbība vai bezdarbība), par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā atbildība. Kaut gan personas psihiskā attieksme pret veikto pārkāpumu var būt dažāda, lai sauktu personu pie administratīvās atbildības, nav svarīgi, vai persona gribēja izdarīt pārkāpumu; pieļāva, ka viņas rīcība ir prettiesiska, vai rīkojoties nav pievērsusi uzmanību tam, ka viņas rīcība nav pieļaujama. Administratīvā pārkāpuma izdarītājs apzinās savu rīcību un var to vadīt, bet viņa attieksme pret to neietekmē nodarījuma kvalifikāciju, kas atbrīvo atbildīgo institūciju darbiniekus no nodarījuma subjektīvās puses analīzes un pierādīšanas. Kāda nozīme šādos gadījumos būs apstāklim, ka personai ir bijis nolūks iegūt vērtīgāku mantu, nekā faktiski tika nolaupīts? Ja tas tiks konstatēts, var prezumēt, ka nodarījumu varēs kvalificēt kā noziedzīgu. Tomēr jautājums ir par to, vai šo apstākli varēs konstatēt, ja nodarījuma subjektīvās puses pazīmes nav pierādīšanas priekšmets administratīvā pārkāpuma procesā.

Saskaņā ar KPL 22. pantu personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un saņemšanai. Cietušais jebkurā kriminālprocesa stadijā var iesniegt pieteikumu par tāda kaitējuma kompensāciju, kas tika radīts ar noziedzīgu nodarījumu. Šis pieteikums izlemjams kriminālprocesa ietvaros, proti, taisot notiesājošo spriedumu vai piemērojot prokurora priekšrakstu par sodu, procesa virzītājs lemj arī par pieteikto kompensāciju.

Savukārt AAL 34. panta otrā daļa paredz, ka personai, kurai ar administratīvo pārkāpumu nodarīts kaitējums, ir tiesības no pārkāpuma izdarītāja prasīt kaitējuma atlīdzinājumu Civilprocesa likumā paredzētajā kārtībā. Kaut gan likums paredz, ka cietušais šādos gadījumos ir atbrīvojams no valsts nodevas, tas nozīmē, ka bez administratīvā pārkāpuma procesa cietušajam ir jāiniciē un jāpiedalās vēl vienā – civilprocesā. Ievērojot administratīvo pārkāpumu būtību un to, ka administratīvo pārkāpumu procesos bieži vien nav cietušo personu, šāda kārtība līdz šim neradīja problēmas. Atzīstot sīko zādzību par administratīvo pārkāpumu, svarīgi atzīmēt, ka katrā procesā būs cietušais un, ja likumpārkāpējs labprātīgi neatlīdzinās cietušajam kaitējumu, jautājums par tā atlīdzināšanu netiks atrisināts administratīvā pārkāpuma procesā, (1) un cietušais tiks nostādīts situācijā, ka viņam ar to būs jāsamierinās vai būs jāiesniedz pieteikums tiesai par kompensāciju, kas tiks skatīts Civilprocesa likumā paredzētajā kārtībā (2). Tas nozīmēs lielāku slodzi tiesām un nepieciešamību cietušajam veikt papildu darbus, lai saņemtu kompensāciju par kaitējumu, kas tika nodarīts viņa mantiskām interesēm.

Tāpat kā iepriekš, arī šogad ierosinājumi veikt dekriminalizāciju tika pausti, diskutējot par lielu reģistrēto zādzību skaitu un nepieciešamību efektīvi izmantot Valsts policijas un prokuratūras resursus, fokusēties uz smagāku noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un izmeklēšanu. Interesanti, ka vienlaikus ar rosinājumu diskutēt par iespējamo zādzības dekriminalizāciju prokuratūra publiskoja ziņojumu par 2024. gadā paveikto, kurā ir norādīts ne vien uz lielu zādzību skaitu, bet arī prokuratūras spēju ātri un efektīvi strādāt – 2024. gadā prokuratūra pabeidza 2489 kriminālprocesus, kas bija uzsākti saskaņā ar KL 180. pantu. Tas ir lielākais skaits salīdzinājumā ar kriminālprocesiem, kas bija uzsākti pēc citu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Kriminālprocesi par zādzību nelielā apmērā pārsvarā tiek uzsākti un prokuratūrā pabeigti 48 stundu laikā no uzsākšanas brīža.⁵

Paredzot KL 180. pantā atbildību par zādzību nelielā apmērā, galvenais kritērijs, kas ļauj to norobežot no KL 175. pantā definētās zādzības, ir nolaupītās mantas vērtība. Noziedzīgu nodarījumu kvalifikāciju ietekmē arī citas pazīmes, piemēram, ja zādzība izdarīta nelielā apmērā, bet ir nozagtas sprāgstvielas vai munīcija, narkotiskās vai psihotropās vielas, transportlīdzeklis, izdarītais kvalificējams saskaņā ar KL 175. pantu; ja tika nozagti priekšmeti no kapsētas – saskaņā ar KL 228. pantu.

Diskutējot par eventuālajiem grozījumiem KL 180. pantā, var ne vien apsvērt noziedzīga nodarījuma dekriminalizācijas iespēju, bet arī lietderību izdalīt jaunu noziedzīgu nodarījumu sastāvus, piemēram, zādzību pašapkalpošanās veikalā, paredzot īpašu kriminālprocesuālu kārtību šī nodarījuma fiksēšanai, pierādīšanai un soda piemērošanai, šādi sekmējot tā ātru virzību un efektīvu tiesībaizsardzības institūciju resursu izmantošanu.

Secinājumi

Ierosinājums dekriminalizēt sīko zādzību, paredzot par to administratīvo atbildību, ir ļoti vispārīgs, tas nesatur informāciju par iecerētajiem grozījumiem normatīvajos aktos, kā arī argumentus, kas pamatotu to nepieciešamību un izvērtētu iespējamās sekas, kādas var tikt radītas ar tā atbalstīšanu.

Tiesībaizsardzības institūciju ierobežotā kapacitāte nedrīkst būt galvenais iemesls noziedzīga nodarījuma dekriminalizācijai. Apspriežot iespējamo sīkās zādzības dekriminalizāciju, svarīgi vērtēt noziedzīgā nodarījuma kaitīgumu, kā arī to, vai, atsakoties no kriminālatbildības piemērošanas, valsts varēs nodrošināt efektīvu cietušo mantisko interešu aizsardzību. Uzskatot, ka procesuālo darbību veikšana gadījumos, kad izdarīta svešas mantas nolaupīšana, rada lielu slodzi tiesībaizsardzības institūcijām, nav pamata rosināt noziedzīga nodarījuma dekriminalizāciju, bet gan jāpiedāvā grozījumi normatīvajos aktos, kas varētu vienkāršot kriminālprocesa norisi.

Gadījumos, ja ar sīko zādzību nav radīts liels kaitējums cietušā interesēm un ir pamats domāt, ka attiecības starp iesaistītajām personām var noregulēt ārpus kriminālprocesa, izmeklētājam jāizvērtē iespēja piemērot KPL 373. panta otro prim daļu un, ievērojot nodarījuma maznozīmīgumu, neuzsākt kriminālprocesu. Svarīgi ievērot, ka nozagtās mantas vērtība nedrīkst būt vienīgais iemesls šāda lēmuma pieņemšanai.

Apsverot noziedzīga nodarījuma dekriminalizāciju, ir svarīgi ievērot, ka atsevišķi krimināltiesību institūti nepastāv administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmā. Saistībā ar eventuālu sīkās zādzības dekriminalizāciju un administratīvās atbildības paredzēšanu ir svarīgi pievērst uzmanību tādiem krimināltiesību institūtiem kā nodarījuma subjektīvā puse, nepabeigts noziedzīgs nodarījums, vairāku personu piedalīšanās noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā u.c.

Nolaupītās mantas vērtība nav vienīgais kritērijs, kas patlaban ietekmē nodarījuma kvalifikāciju. Pilnveidojot Latvijas krimināltiesību sistēmu, var apsvērt lietderību konstruēt jaunus mantas nolaupīšanas likumpārkāpumu sastāvus, kas radītu iespēju izvēlēties tiem atbilstošu juridiskās atbildības veidu un procesuālu kārtību izmeklēšanai un soda piemērošanai. Piemēram, likumā var būt speciālais pants, kas paredz atbildību par zādzību pašapkalpošanās veikalā, radot iespēju paredzēt tam atbilstošu procesuālo regulējumu, kā arī vērtēt tieši šī nodarījuma kaitīgumu, vienlaikus nerunājot par kaitējumu, kuru rada, piemēram, kabatzādzība vai pensijas nolaupīšana.

Nodarījuma dekriminalizācija un noziedzīga nodarījuma atzīšana par administratīvo pārkāpumu ir pieļaujama, ja Administratīvās atbildības likumā paredzētais var nodrošināt efektīvu reakciju uz pārkāpumu un cietušo interešu aizsardzību. Administratīvais naudas sods kā vienīgais soda veids, kuru varēs piemērot par sīko zādzību (1), neefektīvā naudas soda piespiedu izpildes sistēma (2), AAL paredzētais tiesiskais regulējums attiecībā uz iespēju saņemt kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts ar administratīvo pārkāpumu (3), un citi apstākļi rada pamatu šaubīties par to, ka tiesiskais regulējums, kas attiecas uz administratīvajiem pārkāpumiem, ir pietiekami efektīvs, lai to attiecinātu arī uz mantas nolaupīšanas gadījumiem.

Viedoklis par sarežģītu kriminālprocesu un vienkāršu administratīvo pārkāpumu procesu, kas nodrošinās iespēju tiesību aizsardzības institūcijām atklāt un izmeklēt sīkās zādzības un sodīt pārkāpējus, nav pamatots. Administratīvo pārkāpumu process arī ir pietiekami sarežģīts; iesaistīto pušu aktīva savu procesuālu tiesību izmantošana, t. sk. iespējas vairākkārt pārsūdzēt pieņemtos lēmumus, arī prasa tiesībaizsardzības institūciju resursus, kā arī laiku. Sīkās zādzības dekriminalizācija var atslogot prokuratūru, tomēr nav pamata domāt, ka mazāk darba būs Valsts policijas darbiniekiem, kuriem papildus esošajiem darbiem būtu vēl jālemj par administratīvo sodu piemērošanu un ar to saistīto sūdzību izskatīšanu.