Tiesu praksē ir nostiprinātas atziņas, ka atbildētājam noteiktos gadījumos nepietiek ar iebildumu (ierunu) celšanu, bet obligāti ir ceļama pretprasība. Autors nepretendē uz izsmeļošu tiesu prakses analīzi, bet sniedz viedokli par pretprasības un iebildumu savstarpējo saikni un atšķirībām, lai sekmētu turpmākas diskusijas un, iespējams, mazinātu atbildētāju iespējas pretprasības institūtu izmantot ļaunprātīgi. Vienlaikus, iespējams, “viss labais ir sen aizmirsts vecais”, jo autora viedoklis kopumā sakrīt jau ar pirmskara juridiskajā literatūrā1 pausto viedokli.
Atbildētāja taktika un tiesiskās sekas
Civilprocesa likuma 74. panta ceturtā daļa paredz tikai atbildētājam raksturīgas tiesības, tai skaitā tiesības celt iebildumus pret prasību vai celt pretprasību. Civilprocesa likums tiešā veidā nedefinē šos tiesību instrumentus, bet primāri regulē kārtību un termiņus, kā izlietot šīs tiesības. Savukārt no dispozitivitātes principa izriet, ka puses savas materiālās un procesuālās tiesības un to aizsardzības līdzekļus izmanto pēc saviem subjektīvajiem ieskatiem. Proti, ja vien likumdevējs speciālajās tiesību normās nav paredzējis kādu izņēmumu, tad tā ir atbildētāja brīva izvēle (taktika), kādus tiesiskus instrumentus un tiesības izmantot, lai panāktu sev vēlamo rezultātu tiesvedības procesā. Piemēram, Civilprocesa likumā gramatiski ir minēts tikai viens gadījums, kad atbildētājam ir tiesības celt tikai iebildumus, bet nav iespējama pretprasība. Tā ir situācija, kad strīds pirms tam skatīts Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padomē (Civilprocesa likuma 250.96 panta ceturtā daļa).
Arī pirmskara doktrīnā profesors Vladimirs Bukovskis norādījis uz vairākām iespējamām atbildētāja taktikām, tai skaitā iespēju celt ierunas (iebildumus) vai iet pretuzbrukumā – celt pretprasību. Ar ierunu vārda šaurā nozīmē saprot tādus atbildētāja apgalvojumus, kuri, nesaturot neko strīdīgu pēc prasības būtības, vērsti uz celtās prasības lietas izbeigšanu. “Pretprasība ir patstāvīga prasība, kuru var celt arī atsevišķi no pirmprasības, tādēļ viņai jāatbilst visiem prasības nosacījumiem [..] un pirmprasības izbeigšana vai atstāšana bez caurlūkošanas neizšķir pretprasības likteni, jo tā neatkarājas no pirmprasības, ja tikai pretprasība nav celta eventuāli gadījumam, kad pirmprasību lūkotu cauri pēc būtības. [..] Pretprasība ir atbildētāja aizstāvēšanās līdzeklis pret pirmprasību, tamdēļ viņai pilnīgi vai pa daļām jāiznīcina pirmprasība [..].”2 Savukārt jaunākajā doktrīnā3 uzsvērts, ka gadījumā, ja prasītājs pamatprasību atsaucis, bet pretprasība nav atsaukta, tiesvedība lietā izbeidzama tikai attiecībā uz pamatprasību, bet pretprasība ir jāizskata pēc būtības.
Tādējādi primāri tā ir atbildētāja brīva izvēle (ja vien nav paredzēts likumos pretēji) celt iebildumus vai pretprasību. Ja atbildētājs ceļ tikai iebildumus, tad viņš var panākt tikai prasības noraidīšanu. Vai arī prasītājs, saprotot, ka atbildētāja iebildumi ir pamatoti, atsauks savu prasību, un tiesvedība tiks izbeigta par konkrēto prasījumu. Savukārt, ja atbildētājs ceļ pretprasību, tad atbildētājs var panāk ne tikai prasības noraidīšanu, bet arī sev vēlamo apstākļu konstatēšanu un izlemšanu rezolutīvajā daļā. Piemēram, ja ceļ prasību par aizdevuma atmaksu, atbildētājs var celt iebildumus, ka aizdevuma līgums ir spēkā neesošs, vai arī celt pretprasību, prasot atzīšanas prasību par konkrētā darījuma spēkā neesamību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes