ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Baltijas valstis, tostarp Latvija, atrodas ģeogrāfiski un vēsturiski īpaši jūtīgā reģionā, kur demokrātijas aizsardzība nav tikai teorētisks jautājums, bet praktiska nepieciešamība. Pašaizsargājošās demokrātijas princips šajā kontekstā kalpo kā tiesisks instruments, kas ļauj valstij saglabāt demokrātisku valsts iekārtu, vienlaikus ievērojot cilvēktiesības un tiesiskas valsts pamatprincipus. Šī principa nozīme pieaug brīžos, kad sabiedrības stabilitāti apdraud ārēji un iekšēji spēki, kas cenšas graut demokrātiskās vērtības, veicināt dezinformāciju vai mazināt sabiedrības uzticību valsts institūcijām.

Pašaizsargājošās demokrātijas ideja Latvijā nav jauna, taču tās aktualitāte pēdējos gados ir īpaši pieaugusi. Pamats tam ir izvērstais Krievijas apdraudējums Baltijas reģionā. Atbilstoši paziņojumam “Par Nacionālās drošības koncepcijas apstiprināšanu” tiek norādīts uz vairākiem apdraudējuma faktoriem. Tiek izdalītas šādas sfēras, kurās izpaužas apdraudējumi: 1) nelegālā migrācija; 2) propaganda un dezinformācija; 3) kiberuzbrukumi; 4) vēlēšanas un biedrošanās tiesību ļaunprātīga izmantošana; 5) nepietiekama sabiedrības saliedētība; 6) mediji; 7) ekstrēmisms; 8) ekonomika; 9) “krievu pasaule”.¹

Raksta mērķis ir noskaidrot, vai, iedarbinot pašaizsargājošās demokrātijas principu, ir iespējams novērst Krievijas agresijas faktorus Latvijas tiesību sistēmā, kā arī sniegt ieskatu šī principa izpausmē līdzšinējā judikatūrā. Rakstā tiks aplūkoti daži piemēri no iepriekš minētajām sfērām, kurās izpaužas Krievijas apdraudējums. Galvenais uzdevums ir noskaidrot, kā valsts ir reaģējusi uz šīm apdraudējuma sfērām un kā šajā reaģēšanas procesā iedarbojas pašaizsargājošās demokrātijas princips.

1. Pašaizsargājošās demokrātijas jēdziens

Demokrātija apzinās nepieciešamību sevi aizsargāt. Ja tauta ir pieņēmusi liberālas demokrātijas iekārtu (demokrātiski tiesiska valsts), tad atbilstoši valstu konstitucionālai praksei un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk – Konvencija) nav iespējama demokrātijas likvidēšana tiesiskā ceļā.²

Secīgi no tā izriet secinājums, ka pašaizsargājošā demokrātija ir vispārējais tiesību princips. Tā mērķis ir aizsargāt un saglabāt demokrātisku valsts iekārtu, jo tikai tādā veidā ir iespējams garantēt cilvēka tiesību un pamatbrīvību īstenošanu. Attiecīgi pašaizsargājošās demokrātijas principa satura noskaidrošanai ir jāpielieto konkretizācijas metode.

Jāuzsver, ka pašaizsargājošās demokrātijas principam nav starptautiski vienota nosaukuma. Terminoloģiski un Latvijas tiesiskajā sistēmā ir nostiprinājies jēdziens “pašaizsargājošā demokrātija”.³ Lai arī pašaizsargājošās demokrātijas principa nosaukumi un definīcijas var atšķirties, autori kopumā izceļ šādus tās būtiskākos elementus: demokrātiskas valsts iekārtas esamība, skaidri identificējami apdraudējumi un samērīga aizsardzības līdzekļu izmantošana. Šo līdzsvaru, ievērojot tiesiskas valsts principu, nodrošina tiesu vara, likumdevējvara un tiesību piemērotājs.

Pārejot pie pašaizsargājošās demokrātijas principa konkretizācijas nacionālajā līmenī, ir jānorāda, ka princips tiek piemērots tikai īpašos izņēmuma gadījumos, kad nav citas iespējas, kā novērst potenciāli nenovēršamu demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.