ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Kamēr dažādas jurisdikcijas strādā pie tā, lai formulētu savas mākslīgā intelekta (turpmāk – MI) politikas un sākotnējo tiesisko ietvaru, kas svārstās no ļoti specifiska un šaura līdz vispārīgākai pieejai, aktīvi noris diskusijas, kurās tiek salīdzinātas šīs dažādās pieejas, daļai paužot atbalstu, bet citas – kritizējot. Amerikas Savienotās Valstis (turpmāk – ASV) bieži tiek minētas un slavētas kā vistālredzīgākā un visvairāk uz biznesa un inovāciju atbalstīšanu orientētā valsts, ieviešot ierobežotu vai minimālu regulējumu, ko apstiprina statistika.¹ Uzņēmēji Eiropā jo īpaši mēdz vainot Eiropas Savienības (turpmāk – ES) politiku MI, tehnoloģiju un datu jomā pie tā, ka reģions atpaliek inovāciju ziņā,² bieži raugoties uz ASV ar skaudību. Tomēr šie apgalvojumi nereti tiek izteikti bez dziļākas izpratnes par patieso ASV politisko un tiesisko vidi, proti, par divpartiju sistēmas un varas sadalījuma starp federālo un štatu līmeni nozīmi. Turklāt šie komentētāji parasti nepietiekami novērtē atbildības sadalījumu un līdzsvaru starp valsts pārvaldi un privāto sektoru. Lai arī zemāks normatīvā regulējuma līmenis dod uzņēmējiem vairāk brīvības darboties tā, kā viņi to uzskata par pareizu, tas arī uzliek lielāku atbildības nastu nodrošināt, ka viņu aktivitātes un inovācijas nenodara kaitējumu sabiedrībai.

Šajā rakstā autori sniedz ASV MI politikas un tiesiskā ietvara pārskatu gan federālajā, gan štatu līmenī un izskaidro to nozīmi un ietekmi uz MI attīstību un ieviešanu.

Pirms pievērsties MI politikas niansēm, autori sniegs ieskatu ASV e-komercijas politikas attīstībā ap tūkstošgades miju, kas bieži vien tiek minēts kā vērā ņemams paraugs moderno tehnoloģiju un inovāciju jomā.

1. ASV pieeja e-komercijai: vai piemērota ceļa karte MI politikai?

20. gadsimta 90. gadu beigās, kad norisinājās interneta komercializācija un digitālās ekonomikas attīstība, politikas veidotāji, zinātnieki un uzņēmēji iesaistījās līdzīgās diskusijās, kādas šobrīd pieredzam MI kontekstā – regulēt vai neregulēt, ko tieši regulēt un kādā mērā, un kā atrast ideālo līdzsvaru, kas atļautu sabiedrībai gūt labumu no iespējām, ko piedāvā digitālā vide, bet vienlaikus nodrošinātu, ka sabiedrībai netiek nodarīts kaitējums.³

Atzīstot globāla interneta milzīgo potenciālu starptautiskajā tirdzniecībā, 1997. gada 1. jūlijā prezidenta Klintona administrācija pieņēma Globālās elektroniskās komercijas ietvaru.⁴ Šī ietvara mērķis bija nodrošināt vadlīnijas valsts pārvaldei, lai saglabātu internetu kā neregulētu vidi, kurā tirgus attīstās konkurences un patērētāju izvēļu ietekmē.⁵ Lai to sasniegtu, ietvarā bija nostiprināti pieci vadošie pamatprincipi:

1) privātajam sektoram ir jāuzņemas līdera loma;

2) valsts pārvaldei ir jāatturas no nepamatotu ierobežojumu noteikšanas e-komercijai;

3) gadījumos, kur ir nepieciešama valsts pārvaldes iesaiste, tās mērķiem ir jābūt atbalstīt un nodrošināt paredzamu, minimālu, nemainīgu un vienkāršu tirdzniecības tiesisko ietvaru;

4) valsts pārvaldei būtu jāatzīst interneta unikālās īpašības;

5) interneta e-komercija būtu jāveicina globālā mērogā.⁶

Šos visus principus caurvij Klintona administrācijas – tostarp ietvara projekta autora Iras Magazīnera (Ira Magaziner) – pārliecība, ka internetam ir milzīgs potenciāls veicināt individuālo brīvību un pašnoteikšanos.⁷ Tāpēc, kur vien iespējams, indivīdu ziņā ir jāatstāj noteikt, kā izmantot šo līdzekli. Vienīgais veids, kā nodrošināt, ka interneta kā atklātuma un iespēju tehnoloģijas potenciāls tiek realizēts pilnībā, ir, izvairoties no nepamatotiem e-komercijas ierobežojumiem un atļaujot tirgum vadīt digitālās pasaules attīstību.