Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces 2025. gada 16. decembra lēmums “Par Krimināllikuma 260. panta piemērošanu”.1
Augstākās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 49.1 panta pirmo daļu sasaucis Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulci, lai apspriestu un apstiprinātu secinājumus tiesu prakses apkopojumam krimināllietu izskatīšanā par ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu (Krimināllikuma 260. pants).
Nolūkā nodrošināt vienveidību Krimināllikuma 260. pantā (Ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana) paredzētā nozieguma kvalificēšanā, ņemot vērā veiktā tiesu prakses apkopojuma “Senāta atziņas lietās par ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu (Krimināllikuma 260. pants)”2 rezultātā konstatētās kļūdas un nepilnības un, ievērojot krimināltiesību teorijā un judikatūrā nostiprinātās atziņas, tiek rekomendēts:
1. Krimināllikuma 260. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma dispozīcija ir blanketa, tāpēc, kvalificējot nodarījumu saskaņā ar šo pantu, nodarījuma aprakstā precīzi jānorāda, kādus ceļu satiksmi vai transportlīdzekļu ekspluatāciju reglamentējošos normatīvos aktus (turpmāk – noteikumi) apsūdzētais ir pārkāpis.
2. Personas psihiskā attieksme pret noteikumu pārkāpumu ir iespējama gan nodoma, gan neuzmanības formā. Tā neietekmē juridisko kvalifikāciju, taču ir ņemama vērā, nosakot sodu.
3. Neatkarīgi no tā, vai noteikumu pārkāpums pieļauts tīši vai aiz neuzmanības, ja pret kaitīgajām sekām pieļauta neuzmanība, kopumā Krimināllikuma 260. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir izdarīts aiz neuzmanības.
4. Krimināllikuma 123. pants (Nonāvēšana aiz neuzmanības) un 131. pants (Miesas bojājums aiz neuzmanības) paredz noziedzīgus nodarījumus aiz neuzmanības ar vieglāku sodu. Krimināllikuma 260. pants ir plašāka satura, jo ietver arī noteikumu pārkāpumu, kā arī paredz bargāku sodu.
5. Ja pret noteikumu pārkāpuma sekām ir konstatējams tiešs vai netiešs nodoms, nodarījums nav kvalificējams pēc Krimināllikuma 260. panta, bet gan – atkarībā no sekām – kā slepkavība (Krimināllikuma 116.–118. pants) vai kā tīšs smags vai vidēja smaguma miesas bojājums (Krimināllikuma 125.–126. pants).
6. Krimināllikuma 260. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir materiāla sastāva. Līdz ar to viens no pierādāmajiem apstākļiem ir cēloņsakarība starp nodarījumu (noteikumu pārkāpumu) un sekām (miesas bojājumiem vai nāvi).
7. Cēloņsakarība konstatējama, ja, transportlīdzekļa vadītājam nepārkāpjot attiecīgo noteikumu un pārējiem lietas apstākļiem paliekot nemainīgiem, sekas neiestātos. Šāds vērtējums ir hipotētisks, jo attiecināms uz notikumu norisi, kas reāli nav notikusi. Ievērojot Kriminālprocesa likuma 19. panta trešajā daļā nostiprināto principu in dubio pro reo, cēloņsakarība konstatējama tikai tad, ja attiecīgā pārkāpuma nepieļaušanas gadījumā, citiem lietas apstākļiem paliekot nemainīgiem, sekas būtu novērstas pilnīgi droši vai ar ļoti augstu varbūtību.
8. Ja noteikumu pārkāpumu pieļāvuši divi vai vairāki transportlīdzekļu vadītāji, cēloņsakarība starp attiecīgā vadītāja pārkāpumu un sekām iepriekš norādītajā kārtībā pārbaudāma attiecībā uz katru vadītāju atsevišķi.
9. Nosakot noteikumu pārkāpuma cēlonību, jāņem vērā, ka kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja kaitīgajās sekās ir realizējies tieši tas apdraudējums, kuru novērst paredz pārkāptā tiesību norma (normas aizsardzības mērķis), pārbaudot, vai seku iestāšanās nav saistīta ar citu apdraudējumu.
10. Ja apsūdzētās personas pieļautais pārkāpums ir cēloniskā sakarā ar sekām, taču arī cietušais – cita transportlīdzekļa vadītājs, pasažieris vai gājējs –, nav rīkojies atbilstoši noteikumiem, apsūdzētā kriminālatbildība netiek izslēgta. Cietušā rīcībai var būt nozīme, nosakot apsūdzētajam sodu un izlemjot kaitējuma kompensācijas pieteikumu.
11. Par to, vai transportlīdzekļa vadītājam bija tehniska iespēja novērst ceļu satiksmes negadījumu, atbildi savas kompetences robežās sniedz eksperts, bet tiesa, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, sniedz atbildi, vai tieši konkrētajam transportlīdzekļa vadītājam konkrētajā situācijā bija iespēja novērst ceļu satiksmes negadījumu.
12. Lai secinātu, ka transportlīdzekļa vadītājam bija iespēja novērst ceļu satiksmes negadījumu, piemēram, uzbraukumu gājējam, jākonstatē brīdis, kad transportlīdzekļa vadītājs ieraudzīja (vai viņam vajadzēja ieraudzīt) cietušo gājēju, kura rīcību viņam bija objektīva iespēja novērtēt kā bīstamu.
13. Ceļu satiksmes likuma 19. panta ceturtajā daļā paredzēts ceļu satiksmē piemērojamais paļaušanās princips: katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās prasības. Saskaņā ar šo principu persona, kura rīkojas atbilstoši noteikumiem, var paļauties, ka arī citi tos ievēros. Paļaušanās nav absolūta un paļaušanās princips nav piemērojams tad, ja: 1) persona zina, ka nav pamata paļauties uz citu personu tiesisku rīcību; 2) pastāv konkrētas pazīmes, kas liecina, ka uz citas personas tiesisku rīcību paļauties nevar. Transportlīdzekļa vadītājam, ja viņam ir objektīva iespēja novērtēt citas personas rīcību kā bīstamu, nekavējoties jāveic nepieciešamās darbības, lai novērstu ceļu satiksmes negadījuma rašanos, turklāt faktam, ir vai nav cita persona pārkāpusi ceļu satiksmes noteikumus, nav būtiskas nozīmes. Piemēram, ja gājējs ir mazgadīgs bērns, kura iespējamo tālāko rīcību nav iespējams prognozēt, transportlīdzekļa vadītājam ir jāparedz bīstamības rašanās iespēja.
14. Izlemjot jautājumu par kriminālprocesa izbeigšanu uz izlīguma pamata (Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas 2. punkts), jāņem vērā, ka vainīguma atzīšana kriminālprocesā nozīmē, ka apsūdzētais piekrīt apsūdzībā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem un to juridiskajai kvalifikācijai, tādējādi apliecinot pilnīgu atbildības uzņemšanos par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Daļēja vainīguma atzīšana nevar būt pamats kriminālprocesa izbeigšanai uz izlīguma pamata.