Piektdien, 20. februārī, Satversmes tiesā norisinājās skolēnu radošo darbu konkursa “Uzticība Latvijai – ticēt un uzticēties savai valstij” uzvarētāju apbalvošanas ceremonija. Tajā tika sveikti arī “Jurista Vārda” simpātijas ieguvušie skolēni – Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijas skolnieks Kristers Edgars Līdaks un Rīgas Ukraiņu vidusskolas skolniece Sofija Osadčenko.
Par konkursu
Satversmes tiesas rīkotajā devītajā skolēnu radošo darbu konkursā “Uzticība Latvijai – ticēt un uzticēties savai valstij” šoreiz bija pārstāvēts lielākais skolu skaits konkursa vēsturē – 60 skolas no visiem Latvijas reģioniem. Konkursā saņemti 218 zīmējumi, 45 videodarbi un 62 domraksti.
“Satversmes tiesas nu jau devītajā skolēnu konkursā iesniegtie brīnišķīgie darbi atklāj, cik nozīmīga jauniešiem ir sajūta, ka viņi dzīvo drošībā valstī, kurā tiek sadzirdēti un uzklausīti. Jaunieši vēlas aktīvi līdzdarboties, apzinās savu lomu valstī un rūpes par Latviju uztver kā kopīgu atbildību. Tas apliecina, ka, pateicoties vecāku un pedagogu ieguldījumam, jaunajā paaudzē demokrātijas izpratne ir dzīva un turpina attīstīties,” uzsver Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina.
20. februārī svinīgajā pasākumā Satversmes tiesā tika apbalvoti konkursa laureāti. Satversmes tiesas konkursu arī šogad atbalstīja ilggadējie sadarbības partneri – Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, Latvijas Mākslas akadēmija, žurnāls “Jurista Vārds”, žurnāls “Domuzīme”, kā arī pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmeita Kristīne Čakste, kuri nominēja arī savus laureātus.
Žurnāla “Jurista Vārds” simpātiju balvu ar saviem domrakstiem ieguva Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijas skolnieks Kristers Edgars Līdaks (pedagoģe Gunita Smiltāne) un Rīgas Ukraiņu vidusskolas skolniece Sofija Osadčenko (pedagoģe Inta Līsmane).
Kā jau tas ierasts, arī šoreiz publicējam “Jurista Vārda” simpātijas ieguvušo skolēnu domrakstus.
Sofija Osadčenko: Svarīga ir vēlme mainīt, nevis graut
Kad mēs dzirdam vārdus “Uzticība Latvijai”, daudzi iedomājas kaut ko ļoti oficiālu vai pat pārāk svinīgu. Taču mums, jauniešiem, tas mūsdienās nozīmē ko citu – daudz vienkāršāku un tuvāku ikdienai.
Man uzticība Latvijai vispirms ir cieņa pret to, kas mūs ieskauj. Tā ir spēja novērtēt pilsētu, kurā dzīvojam, dabu, kurā atpūšamies, un cilvēkus, ar kuriem sastopamies katru dienu. Nav jāizdara nekas varonīgs – pietiek ar to, ka nemēslo parkos, saudzē skolu, izturas ar cieņu pret tiem, kuri domā citādi. Tieši šādi sīkumi rada vidi, kurā ir patīkami dzīvot.
Otrkārt, tā ir interese par savu valsti. Mēs dzīvojam laikā, kad internets ir izdzēsis robežas; varam sazināties ar jebkuru un iepazīt jebkuru kultūru. Taču man šķiet svarīgi neaizmirst arī savu. Piemēram, zināt latviešu valodu, saprast svētkus, klausīties vietējo mūziku, atbalstīt Latvijas māksliniekus vai sportistus. Tā nav pienākuma sajūta, bet drīzāk vēlme piederēt sabiedrībai, kurā esi audzis.
Treškārt, uzticība Latvijai ir atbildība par nākotni. Tā nav akla patriotisma sajūta, bet gatavība pamanīt problēmas un vēlēties, lai valsts kļūst labāka. Mēs drīkstam runāt par to, kas nepatīk, bet svarīgi to darīt ar vēlmi mainīt, nevis graut. Galu galā Latvijas nākotne ir tieši mūsu rokās – to cilvēku, kuri šodien mācās, meklē sevi un plāno savu dzīvi.
Un, visbeidzot, uzticība Latvijai ir ticība. Ticība tam, ka mūsu mazā valsts var būt patiesi spēcīga, ja mēs neesam vienaldzīgi. Uzticība nav skaļi vārdi, bet godīga attieksme. Ja katrs no mums ieguldīs kaut nedaudz, Latvija noteikti kļūs labāka.
Kristers Edgars Līdaks: Mums ir pienākums nosargāt laika gaitā izveidotos valsts principus
Šodienas gan iekšējā, gan ārējā valsts dzīve ir kļuvusi intensīva un sarežģīta. No cilvēkiem vairāk nekā jebkad tiek sagaidīta dalība valsts dzīvē un Latvijas nākotnes nodrošināšanā. Latvija nekad nebūs gatava – tā vienmēr būs jāattīsta, tādēļ pašiem ir jāiegulda laiks un pūles tās pilnveidošanā.
“Uzticēšanās savai valstij” ir sinonīms “uzticēšanās apkārtējiem cilvēkiem”, līdz ar to uzticība valstij ir sasniedzama tikai tad, ja tajā dzīvojošie cilvēki spēj nodrošināt savstarpēju cieņu. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā bija brīdis, kur cilvēku attiecībās tika izvirzīts pārbaudījums. Latvijai bija nepieciešams pieņemt lēmumus, kas ietekmēs tās nākotnes drošību. Daļai latviešu ir atmiņas par to, kāda bija dzīve Padomju Savienībā, tāpēc vēl jo vairāk šis karš atgādināja, cik dārgi izmaksā brīvības zaudēšana, bet jaunie, kuri ir dzimuši atjaunotā un neatkarīgā Latvijā, saprata, ka mūsu brīvība nav akmenī iekalta un to būs jāmācās nosargāt. Sabiedrība izrādīja nepārprotamu atbalstu Ukrainai. Tomēr šādā situācijā izskan jautājums: vai kopīga sadarbība un vērtību nodrošināšana būs garantēta un iespējama arī nākotnē?
Atbilde uz izvirzīto jautājumu ir jā, “pateicoties” Satversmei. Apliecinājums ir viens no pēdējā laika skaļākajiem notikumiem – 2025. gada 30. oktobrī Saeimas atbalstītais likumprojekts par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. No vienas puses, tas bija lēmums, ko pieņēma likumdevēji, reprezentējot cilvēkus, kuru vērtības nebija savienojamas ar Stambulas konvenciju. No otras puses, cilvēku daļa, kas nepiekrita likumprojektam, izmantoja Satversmē sniegtās tiesības: devās protestos, skaļi pauda savu viedokli. Abas puses portālā “manabalss.lv” vāca parakstus par Latvijas dalības turpināšanu konvencijā un izstāšanos no tās. Savukārt Valsts prezidents izmantoja Satversmes 71. pantu un novirzīja likumprojektu otrreizējai izskatīšanai Saeimā. Šo politisko procesu mijiedarbību balstīja Latvijas pamatlikums, kura dēļ sabiedrība bija klātesoša katrā lēmuma pieņemšanas solī.
Galu galā visas iesaistītās puses izmantoja sev piešķirtās tiesības: vārda brīvību, pulcēšanās brīvību, rīcības brīvību. Vienlīdzība ir fundamentāla, lai sabiedrība spētu veidot uzticību ar valsti.
Krievijas iebrukums Ukrainā parādīja latviešu spēju būt vienotiem un aktīviem, kad apdraudēta ir brīvība un kopīgās vērtības. Sabiedrības gatavība iesaistīties kļuva redzama arī Stambulas konvencijas jautājumā, kad cilvēki aktīvi izmantoja savas tiesības, piedaloties diskusijās un aizstāvot savu viedokli. Satversme ir kā ilglaicīgs apliecinājums Latvijas sabiedrības vērtībām un patriotismam. Vienlaikus Satversmē ietverto ideju būtību rada un sargā paši latvieši. Mums ir pienākums nosargāt laika gaitā izveidotos valsts principus. Tieši šāda apziņa un rīcība man ļauj pilnībā uzticēties Latvijas valstij, jo kopīgiem spēkiem mēs turpināsim nodrošināt Latvijas nākotni.